Pirms 7 gadiem viņa Aizputē nopirka milzīgu graustu… Māksliniece, sešu bērnu mamma Marta Gaile
Pirms septiņiem gadiem viņa Aizputē nopirka milzīgu graustu bez logiem un durvīm, kur iekšpusē auga krūmi un mežonīgas efejas, un dzīvoja kaķi un putni. Tagad Marta Gaile pa solītim atjauno Amalienburgas muižu, pārcēlusies uz Aizputi, kur atvērusi šokolādes darbnīcu, kafejnīcu un veikaliņu Safrāns, un cer drīz atjaunot vienīgo grāmatnīcu. Bet viņas seši bērni ir iemesls, kāpēc Marta ir palikusi uz šīs planētas tad, kad bija pavisam grūti.
Foto: Valters Pelns
Aizputes pilsētiņas centrā, Amalienburgas muižā, mēs sēžam pie jūgendstila galdiņa ar brodierētu galdautiņu, un kafija mums ielieta humpaliņās sazvejotās senās angļu porcelāna tasēs, ko Marta smejoties sauc par Hiacintes kundzes krūzītēm. Šķīvī saldi kūst Martas meitas Atēnas gatavotās šokolādes konfektes. Te vēl ir jūra darba, bet gaisotni Marta ar savējiem vecajā muižā jau ir radījusi. Sākumā viņai nebija ne jausmas, cik šis vecais Atmodas ielas nams ir īpašs, turklāt viņas Mārtiņš teica nē, un arī rokasnaudas iemaksai nepietika līdzekļu. Taču draudzene pārdeva Martas vintāžas somiņu kolekciju, un kopā ar iekrājumiem rokasnaudai vajadzīgie 1000 eiro bija rokā!
Laiks, kas atņēma visu
Marta ir māksliniece un dizainere. Varbūt kāds vēl atceras, cik izteiksmīgs bija pirmais Stendera ziepju un Emīla Gustava šokolādes iepakojuma dizains – to pirms 24 gadiem izveidoja toreizējā Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolas audzēkne Marta. Vēl viņa 19 gadu vecumā paņēma kredītu un Berga bazārā atvēra izsmalcinātu papīrlietu veikaliņu Ballera kanceleja, jo gribēja kaut ko savu. Un jau tolaik sāka veidot klientiem konceptus komerctelpām – veikaliem, kafejnīcām, birojiem un privātmājām.
Un tad nāca krīze. «Bija brīdis, kad dzīve man atņēma gandrīz visu. Kam vajag smukas kladītes un pildspalvas, ja cilvēkiem jādomā, kā izdzīvot?
Es bankrotēju. 2009. gads man atņēma arī ģimeni, jo aizgāja mans vīrs, atņēma uzņēmumu, Ballera kanceleju, kuru biju tik sūri grūti radījusi, un banka mani ar bērniem atstāja bez mājām. Kad vērās ciet veikaliņš, man nebija pat piecu latu, par ko bērniem nopirkt ēst. Bija brīdis, kad nevarēju nevienam piezvanīt, jo nevarēju samaksāt telefona rēķinu.
