Rīga +12°C 
Ik gadu Mārupē notiek smalks Suņu burziņš, kur viens otru sabiedrībā izved suņi un viņu saimnieki. Māksliniece Ieva Bondare un bijušais politiķis Mārtiņš Bondars uz burziņu ieradās kopā ar savu mīluli dalmācieti Merlo. Viņš gan nav vienīgais astainis Bondaru saimē. «Mums mājās ir arī septiņus gadus veca labradora meitene Rozē. Patiesībā Merlo savulaik paņēmām, lai abiem suņiem kopā būtu jautrāk un ir aktīvāks dzīvesveids,» stāsta Ieva. Ģimenē vēl dzīvo arī 15 gadus vecais Vesthailendas baltais terjers Oso un Bengālijas kaķene Bleika, kurai jau astoņi gadi. «Viņa savā būtībā ir gandrīz kā suns – sagaida, pavada, un ļoti svarīga ir arī cilvēka klātbūtne,» par murrātāju stāsta Ieva. Šķiet, ka Bondaru ģimenē suņi saimniekus savā starpā ir sadalījuši. «Merlo par savu saimnieci ir izvēlējies mani.
Viņam ir ļoti svarīgi katru dienu samīļoties. Suns uzliek ķepas, un tas nozīmē: paglaudi mani!
Merlo tas ir ļoti, ļoti svarīgi,» atklāj Ieva. Savukārt Mārtiņam tuvāka esot Rozē, kuru viņš savulaik Ziemassvētkos saņēmis dāvanā no sievas un bērniem.
Uz Suņu burziņu šoreiz līdzi paņemts tikai Merlo, un tam ir īpašs iemesls. «Viņam jāiemācās būt mazliet pastāvīgākam, jo ikdienā ir ļoti atkarīgs no savas māsas Rozē. Tāpēc mēģinu ik pa laikam socializēt, izejot ar viņu vienu,» paskaidro Ieva. Saimniece uzskata, ka tieši socializēšana un pacietīga audzināšana ir pamats, lai suns spētu mierīgi uzvesties sabiedriskajās vietās. «Jāiet cilvēkos un visu laiku jāmāca, jāaudzina un jātrenē. Tad suns kļūst par labu sabiedroto.
Ja tikai dzīvos mājās un neko neredzēs, nevar gaidīt, ka ārpus mājas pratīs mierīgi uzvesties,»
uzsver māksliniece.
«Kur vien drīkst doties ar suni, tur arī viņu ņemam līdzi. Arī draugi pie mums ciemojas ar saviem suņiem. Katrs saimnieks vislabāk zina, vai viņa suns uz konkrēto vietu ir ņemams līdzi. Tu pats esi atbildīgs par savējā uzvedību,» saka Ieva.
Runājot par neseno gadījumu Carnikavā, kad bērnudārza audzēkņu pastaigas laikā vairākiem bērniem uzbruka suns, Bondare ir kategoriska – atbildība jāuzņemas dzīvnieka saimniekam. «Suns nespēj uzņemties atbildību par savu rīcību. Ja ir nepieskatīts vai ticis ārā uz ielas, tā ir saimnieka atbildība. Protams, gadās, ka suns izsprūk, – tas ir cits gadījums. Jebkurā notikumā atbildība jāuzņemas saimniekam.» Ieva arī novērojusi, ka Latvijā arvien vairākas vietas kļūst draudzīgas četrkājainajiem apmeklētājiem. Īpaši viņu priecē kafejnīcas, kur padomāts arī par suņiem. «Ir vietas, kur, ieejot ar suni, viņu jau gaida cepumiņš un ūdens bļodiņa,» atklāj viņa un piebilst – arī šāda pieredze palīdz audzināt suni, kas prot uzvesties sabiedrībā. «Lai nav agresīvs, nerej, prot mierīgi pagaidīt. Tas viss ir par audzināšanu,» tā viņa.
