• Šobrīd

    weather img

    Rīga +5°C

    Kaķu bērna pieradināšana

    Pieredzes stāsts
    Līga Stirna
    Līga Stirna
    25. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Marimekko Chateau Rouge II
    Foto: Līga Stirna
    Marimekko Chateau Rouge II
    Mājās ienākot jaunam ģimenes loceklim – vai tas būtu dzīvesbiedrs, bērns vai mājdzīvnieks –, viņam ir jāiepazīstas ar apstākļiem, noteikumiem, paradumiem. Pieaugušu cilvēku gadījumā tas ir vienkāršāk, jo daudz ko var veikt sarunu un novērojumu veidā, bet ar bērniem un dzīvniekiem šis ceļš būs daudz ilgāks. Īpaši – ar dzīvnieku bērniem.

    Paši atnāk īstajā brīdī

    Aizvadītā gada beigās mēs atvadījāmies no mūsu mīļās kaķenes, kura negaidīti un ļoti pēkšņi devās uz citiem medību laukiem. Man šķiet, ka dzīvnieku mīļotāji dalās divās grupās – mīluļa aiziešana ir tik sāpīga, ka ilgstoši nevar pieļaut domu par jauna dzīvnieciņa paņemšanu vietā, un mīluļa aiziešana ir tik sāpīga, ka pēc iespējas ātrāk tiek meklēts jauns pūku un ķepu kamols. Izrādījās, ka piederam otrajiem, jo aizgājusī kaķene mūsu ģimenē bija pirmais mājdzīvnieks un zaudējuma pieredzes mums nebija.

    Es ticu, ka mājdzīvnieki paši pie mums atnāk. Īstie un īstajā brīdī. Tāpēc ar kaķēna meklēšanu īpaši nenodarbojos – gan pats uzradīsies. Vēstule ar linku un tekstu – tu meklēji rižiku, paskaties – pienāca feisbukā no kolēģes darbdienas vakarā ap desmitiem. Arī iepriekš biju manījusi kaķēnu piedāvājumus un bildes ar aicinājumiem adoptēt, bet neviens neaizkustināja, toties te – no pirmā acu uzmetiena! Re, kur ir mūsu nākamais kaķis!

    Kaut bija vēla vakara stunda, sazvanījāmies ar sludinājuma autori un tad arī ar audžuģimeni. Izrādījās, ka noskatītais kaķēns ir puika un kaķēni ir palieli – pieci mēneši. Aizrunājām tomēr rudo māsiņu, jo es gribēju meiteni, arī vārdu ar mazo meitu jau bijām atradušas, bet dažas minūtes pēc sarunas atnāca vārds arī puikam, un steigšus pārrezervējām savu interesi uz runčuku. 

    Divas dažādas pieredzes

    Nu ko, piecus mēnešus vecs? Ar tādiem pieredzes mums nebija, jo pirmo kaķeni atnesa sprīdi garu, vien sešas nedēļas vecu. Viņas dzīves pieredzīte bija tikpat sīka kā pati, un viņu varēja veidot kā māla pikucīti. Līdz ar to mūsu kaķene izauga neticami prātīga – neviena apgāzta puķupoda vai saplēsta trauka, nekādu sadīrātu tapešu un aizkaru, to viņa uzskatīja par sevis necienīgu.

    Viņa nebija izteikts mīļumkaķis, tomēr klēpī gulēt patika, bet galvenais – būt blakus, tuvumā. Pie klaviatūras, kad tu strādā, uz virtuves palodzes, kamēr tu brokasto, uz dīvāna, kad skaties televizoru. No mūsu viesiem un draugiem viņa nebaidījās, jo nebija sliktas pieredzes ar cilvēkiem. Gadiem ejot, iemācījāmies saprast viņas grimases, nostāju, noskaņojumu un arī valodiņu.

    Un tagad viss pilnīgi no jauna. Jaunais kaķis dzimis laukos un dzīves pirmos trīs mēnešus nodzīvojis tur. Ne tā, ka pilnīgs mežonis, bet pieradināts arī ne. Tad noķerts un atvests uz Rīgu, kur mēnesi adaptējies audžuģimenē kopā ar māsām.

    Vecgada dienā, kad braucām pakaļ kaķim, visa ģimenīte esot teju vai jutusi, ka ziepes būs, un pazuduši tā, ka ne ziņas, ne miņas.

    Izvilkts no kaut kādas spraugas un ietūcīts ceļojumu somā, kura, visticamāk, vēl glabāja iepriekšējās kaķenes smaržu, braucot uz īstajām mājām, runčuks izskatījās sabijies, tomēr vēroja, kas aiz mašīnas loga notiek. Atvests mājās, izrāpās no somas, ierāvās istabas stūrī un pieplaka pie grīdas. Arī pilnīgi normāla reakcija.

    Atstājām viņu mierā, lai aprod, un devāmies savās gaitās. Pēc pāris stundām kaķis… bija pazudis! Bez pēdām! Izskatījām visas iespējamās slēptuves, skapjus, spraudziņas, izskrējām (klasika!) kāpņu telpā un pat uz ielas – kaķa nav. Saukt jau arī īsti nav jēgas, jo audžuģimenē viņam vārds netika iedots, bet jauno taču viņš nezina! Uz kis-kis-kis un minci-minci-minci reakcijas nekādas. 

    Vispārējas bailes

    Tā pagāja viena diena, otra – kaķa nav. Taču izskatījās, ka ēdiena trauciņā iebērtais tomēr gājis mazumā… Otrās dienas vakarā kaut kas sāka pīkstēt dekoratīvajā kamīnā, kuru neizmantojam, – ak, tu viens, aizlīdis tur garām un sēž – drošajā alā. Kādā brīdī kaķis tomēr iznāca laukā, miegdams acis gaismā, un sāka izrādīt milzīgas, bet bailīgas alkas pēc glāstiem. Nu tā, ka glaužas ar galvu pie rokas un krīt gar zemi. Kad mēģini viņu glaudīt no purna puses, raujas prom, bet, kad kasi pakausi un muguru, viss normāli, visu akceptē.

    Nākamā rīta prieks – tualetes kastītē bija viņa nakts varoņdarbs! Arī ēdiena trauciņš tukšs. Tas nozīmē, ka ēd un nav ierīkojis lauka tualeti  kamīnā.

    Vakarā atkal izlīda ārā. Paglaudījām – rokas palika netīras un pelēkas. Skaidrs, sušķis savācis visus putekļus kamīnā. Es jau sazīmēju nākamo problēmu – kā kaķi bez sirdstriekas dabūt tīru, ja no visa baidās, un ūdens gan jau būs vispār šausmas šaušalīgās! Jau pirmajā brī­dī šķita, ka mazais iemieso visu, ko rāda smieklīgajos kaķu video. Izlīdis no kamīna un mēģinot pārskatīt istabu, kaķis apsēdās uz pakaļkājām kā tāds ruds koka stumbenītis. Pēc kāda laika viņa interesi piesaistīja televizors un vajadzēja uzbrukt tenisistiem, jo tobrīd bija ieslēgts sporta kanāls. Vēl tikai vajadzētu cīņu ar sevi spogulī, un pilns komplekts! Taču spoguļi viņu neinteresēja un kautiņi arī ne. 

    Pa naktīm kaķis bija kļuvis tik drosmīgs, ka lēca uz palodzēm un… atklāja puķupodus! Mani nabaga kaktusi un naudas koki tika izrakņāti un aplauzti. Varētu jau audzināt ar ūdens pulverizatoru, kas lieti noderēja pieredzē ar pirmo kaķi, bet tad vajag pieķert nozieguma vietā un nozieguma brīdī, taču viss notiek naktī. Tāpēc pagaidām izvēlējāmies puķupodus pārcelt uz plauktiem, kur kaķis nevar tikt, ar cerību, ka iedzīvojoties šie objekti viņam vairs nebūs interesanti. Pēc šā kāzusa atcerējos, ka reiz žurnālā ASTES bija raksts par to, kāpēc kaķi kā mazi bērni mēdz ēst zemi. Atradu, izlasīju – skaidrs, garlaicība un zaļumu trūkums. Pieteicu meitai pa dienu spēlēties ar kaķi, un diedzējam zāli.

    Cīņa par kamīnu

    Pagāja divas nedēļas, pienāca janvāra sali, un sāka kļūt bail par kaķi, jo viņš joprojām dzīvoja aiz kamīna, kur ir nesiltināta ārsiena. Pēdējais, ko es vēlētos, ir kaķēns ar plaušu karsoni, tāpēc vienu nakti, kamēr runčuks vakariņoja, ātri aizvērām durvis un aizbarikadējām ieeju kamīnā. Un dabūjām izmisušu, aurojošu kaķi. Pirmajā stresa brīdī uzskrējis trīsreiz pa sienu līdz griestiem pie aizvērtajām durvīm, viņš visu nakti uzcītīgi un neatlaidīgi strādāja, līdz izrāva spilvenu, ar ko bija aizbāzta viena no kamīna spraugām, un atgriezās savā patvērumā. Un tad sāka solīt aukstumu līdz mīnus 20 grādiem…

    Otrais mēģinājums bija veiksmīgāks – šķiet, ka tagad spilvenus neizvilksim pat mēs, kad kaķis būs pavisam iejuties un būs zudusi vajadzība pēc slēpšanās. Principiāli noignorējis saliktās dažādu izmēru kastes (iepriekšējā kaķene dievināja kartona kastes), kas varētu kalpot par tumšo patvērumu, kaķēns par drošo vietu izvēlējās nākamo aukstāko vietu dzīvoklī – palodzi. Nosmējāmies, ka mums ir trāpījies kaut kāds ark­tis­kais kaķu paveids, aizvērām aizkarus, lai sēž. 

    Atkal atceroties, kā mūsu pirmais kaķis jau pēc dienas bija pats mīļums un sirsnība, sāku sapīkt, jo nebiju gaidījusi, ka šī aprašana būs tik ilga… Un tad viņš vienvakar ielēca dīvānā un laiski iekārtojās mums blakus… ne uz ilgu laiku, bet tomēr! Turklāt neizskatās, ka mēs viņam šķistu kaut kas briesmīgs un biedējošs, tā drīzāk ir piesardzība, ne bailes. Un tad es palasīju vienas savas paziņas stāstu feisbukā, kā viņa tieši šobrīd pieradina ielas kaķeni. Šis process ilgst jau vairākus mēnešus, un viņas tikušas līdz tam, ka kaķene vairs nešņāc un ir ar mieru kaut ko apēst, cilvēkam esot blakus. Tad saprotu, ka salīdzinājumi var būt dažādi un mums patiesībā viss notiek strauji un forši. 

    Bet tad no pavisam negaidītas puses pienāca vēl viena palīdzība un vēl viena jauna pieredze. Stāstot draugiem par jauno ģimenes locekli un to, kā mums iet, viņi minēja, ka pašu kaķenei stresa noņemšanai, pārceļoties uz citu dzīvokli, esot izmantojuši elektrības rozetē iespraužamu ietaisi ar feromoniem – smaržu signāliem, kas nomierina dzīvniekus. Nākamajā dienā uzreiz jozu uz veterināro aptieku, iespraudu aparātu kontaktā un gaidīju… Kaķis sēž uz palodzes un nereaģē. Zvanu draugiem: jau pāris stundu pagājis – kad kaķis kļūs jauks? Nu, apmēram pēc nedēļas… 

    Palēnām, pamazām…

    Ir pagājis mēnesis jaunajās mājās, un pamazām kaķis tiešām iejūtas. Izskatās, ka iegaumējis savu vārdu un sāk skurināt ausis, kad saucam. Atšķirībā no iepriekšējā kaķa šim patīk spēlēties ar bumbām un auduma pelītēm, kas gan tiek ļoti ātri nomedītas un pastumtas zem dīvāniem un skapjiem. Rullē lielāka izmēra mīkstā bumba – zemeslode. Skatoties, kā runčuks ar to spēlējas, neviļus atceros Čārlija Čaplina filmu Lielais diktators, kurā viņa atveidotais Hitlers žonglēja ar zemeslodi. Un vēl šis kaķis neprot eleganti atlaisties un iekārtoties – mēģinot to paveikt, apveļas kā sardele. Smieklīgi! Bet smejamies par viņu labvēlīgi un ar cieņu, lai neaizvainotu smalkās kaķu jūtas. 

    Pamazām, ļoti palēnām pieradinām runčuku pie domas, ka aiztiksim ķepas un griezīsim nagus – pirmais mēģinājums bija pēc skrūvgrieža principa, kaķim nepiekāpīgi izgriežoties no tvēriena. Kad to pašu darīja veterinārārsts potēšanas laikā, mazais ķēpausis bija rāms un mierīgs. Izteicu skaudību, un ārstes atbilde patiesībā iepriecināja – mājās viņš jūtas droši, tāpēc neļaujas. Vairs jau neatceros, kā iepriekšējo kaķeni pieradinājām pie nagu griešanas, bet viņa, iecelta klēpī, pati izlaida nagus, lai varētu veikt manikīru. Smalki! Turklāt pašas no sevis atrisinājās bažas par netīro kažoku – netiekot vairs aizkamīna putekļos, kaķis ir sevi nopucējis un nomazgājis, spalva spīd un laistās. 

    Jaunākie novērojumi – mums ir ne tikai arktiskais, bet arī ūdens kaķis. Uz palodzes noliktā ūdens bļoda gaisa mitrināšanai tika apgūta momentā un tagad uz visām gludajām virsmām, arī televizora – jo ir taču jāmedī bobsleja kamanas un tenisa bumbiņas – ir nožuvuši kaķa pēdu nospiedumi.

    Vēl kaķis ir sācis no rīta ar mums sveicināties. Kad ēdam brokastis, viņš pienāk un smieklīgajā tīņa balsī noņaudas. Tīņa balss – kad vairs nav kaķēna pīkstiens, bet vēl nav runča kārtīgais ņaudiens. Jā, mums jau ir pusaudzis.

    Prieks, ka rudulis parāda atzīstamas prāta spējas – ir iegaumējis, kurā istabā viņš netiek gaidīts un īsti iekšā arī neraujas, sēž pie sliekšņa un skatās. Varbūt ieskrien, izmet ātru loku un uz vico uz izeju. Saprot, ka stingā balsī pateikts “nē!” ir nē. Ar minimālu mūsu iesaisti apguvis nagu asināmo dēli, kas ir diezgan atvieglojums mēbelēm.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+