Bārmeņa Anša Ancova ģimene ar putniem: Garlaicīgi mums noteikti nav

Papagaiļi
Zane Piļka-Karaļeviča
28. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Vladislavs Proškins (F64)
Latvijā un pasaulē pazīstamais bārmenis Ansis Ancovs ar ģimeni – sievu Zandu un meitu Anci – nu jau pāris gadu dala pajumti ar diviem talantīgiem papagaiļiem – korellas sugas papagaili Lemiju, kurš prot dziedāt, un rozā kakadu Floidu, kurš runā. «Garlaicīgi mums noteikti nav,» atzīst Ansis.

– Kurš no papagaiļiem jūsu mājās nonāca pirmais?

Ansis: Lemijs. Mēs viņu nopirkām pirms trim gadiem martā.

– Tā bija apzināta izvēle vai pēkšņs pirkums?

A: Īsti jau plānots tas nebija. Piemēram, mana meita Ance par to vispār neko nezināja. Viņa atnāca mājās no dejošanas un ieraudzīja, ka stūrī stāv būris ar papagaili, un bija ļoti pārsteigta. Viss sākās ar to, ka es Facebook ieraudzīju ļoti smieklīgu papagaiļa video. Toreiz nodomāju – būtu forši, ja man mājās būtu papagailis.

Sāku braukāt pa zooveikaliem un skatīties, kādi vispār ir pieejami. Bija nopērkami dažādi viļņainie papagailīši, bet man gribējās kaut ko nopietnāku. Ara savukārt maksāja kosmisku summu, turklāt man nebija arī piemērotas vietas, kur tik lielu putnu turēt. Taču vienā no zooveikala apmeklēšanas reizēm mēs ar sievu ieraudzījām korellas. Aprunājāmies ar pārdevējām, un viņas pastāstīja, kā šos putnus kopt. Tad, daudz nedomājot, nopirkām gan putnu, gan būri. Lemijs uz pirkšanas brīdi bija jau gadu vecs.

– Kuru Lemijs izvēlējās par savu saimnieku?

Ance: Sākumā es biju viņa draudzene, bet tad es aizbraucu uz nedēļu prom, un viņš sāka draudzēties ar tēti.

A: Kopš tā laika esam ar stiprām draudzības saitēm sasaistīti.

– Kāda bija jūsu pirmā nakts kopā?

A: Sākumā būris atradās stūrī pie loga, kur stāv palma. Šķita, ka tā vieta ir ideāli piemērota papagailim. Taču nakts vidū Lemijs sāka histēriski spiegt un ārdīties, bija skaidrs, ka viņam tur kaut kas nepatīk. Piecēlos un noliku būri istabas vidū, un, lai viņam būtu drošāk, atstāju arī mazo gaismiņu ieslēgtu. Kādu brīdi es pasēdēju ar viņu, aprunājos, un Lemijs nomierinājās.

Acīmredzot tajā vietā viņam kaut kas nepatika, varbūt tās bija āderes, varbūt kaut kāds starojums no TV, ej nu sazini. Vairākas dienas, kamēr viņš aprada ar jaunajiem apstākļiem, mēs noturējām viņu būrī, ārā nelaidām. Bet tad pamazām, pamazām Lemijs kļuva arvien drošāks un drīz jau lidinājās pa istabu, nāca uz rokas utt.

– Kad sāki trenēt Lemiju?

– Skaidrs, ka tas Facebook video iedeva man baigo ideju, bet šim putnam intelekta līmenis nav tik augsts kā lielajiem papagaiļiem. Korella māk atkārtot skaņas un melodijas. Pirmā melodija, ko viņam sāku mācīt, bija no filmas Krustēvs. To viņš ātri apguva. Pēc tam sekoja grupas Queen dziesmas Another One Bites the Dust meldiņš. Tad nāca Pūt, vējiņi un vēl viena melodija.

– Latvijas himnu nemācīji?

– Tā viņam ir par sarežģītu. No tām četrām dziesmām, viņam vislabāk patīk viena, ko viņš visu laiku mauc. Māk ar knābi pie spoguļa pat ritmu piesist. To viņš pats izdomāja.

– Cik ilgā laikā viņš apgūst jaunu melodiju?

Zanda: Pirmo melodiju viņš apguva kāda mēneša laikā, bet katru nākamo jau arvien ātrāk.

– Kurā brīdī izdomājāt, ka tik talantīgam papagailim kā Lemijs ir vajadzīgs kompanjons?

A: Man ļoti gribējās kādu lielāku papagaili. Meklējām, kura suga ir daudzmaz piemērota, lai to varētu turēt mājās. Sākumā bijām apstājušies pie diviem variantiem – klasiskā baltā kakadu un sarkanastes žako. Taču tad veikalā ieraudzījām rozā kakadu. Sāku lasīt par šo sugu visu iespējamo informāciju, pētīju, kādi ir tās plusi, kādi mīnusi, ko viņi ēd, kā uzvedas utt. Izsvēru visus par un pret arī par balto kakadu un žako.

Klasiskais kakadu, lai arī cik smieklīgi paskatīties internetā dažādus video, mums absolūti nebija piemērots. Mēs dzīvojam iepretim dzemdību namam, un, ja mēs iegādātos šo papagaili, sievietes dzemdību namā dzirdētu, ka viņš te dzīvo, jo viņam ir nenormāli skaļa balss. Kaimiņi arī par šādu pirkumu nebūtu priecīgi. Otrkārt, baltais kakadu ir krietni lielāks par rozā kakadu. Tāpēc šie divi aspekti mūs atturēja.

Savukārt žako, kuri ir intelektuālākie no visiem papagaiļiem, esot ļoti iedomīgi.

Turklāt komunikācija, ko viņi spēj apgūt, ir arī vienīgais, ko tie dara, bet gribas jau arī nedaudz pasmieties. Žako nav no smieklīgajiem. Atlika šis te brīnums – rozā kakadu. Sākumā regulāri piebraukāju uz zooveikalu un minūtes desmit stāvēju pie viņa būra – un skatījos, ko viņš tur dara. Viņš mums visiem ģimenē tik ļoti iepatikās, ka viņu nopirkām. Septembrī viņam palika divi gadi, kopš viņš izšķīlies. Pie mums viņš ir pusotra gada.

– Kā Lemijs uztvēra konkurenta parādīšanos mājās?

Z: Ņemot vērā, ka viņiem katram ir savs būris un barība, tādi lieli kašķi nav bijuši. Sākumā domājām, ka Lemijs, kā jau vecākais putns mājā, šefos pret Floidu, bet bija tieši otrādi.

A: Floids izmantoja sava auguma pārsvaru un uzkundzējās. Viņiem pa visu šo laiku ir bijušas kādas trīs saķeršanās. Teiksim atklāti – viņi nav draugi. Viņi gan nav arī ienaidnieki, jo neplēšas. Viņi vienkārši pacieš viens otru. Floids gan tāpat cenšas dominēt, un, ja mēs visi kopā brokastojam, Lemiju dzen prom no galda.

– Kāpēc papagaiļi? Kāpēc ne kaķis, ne suns, pat ne zivtiņa?

Z: Suņi mums visiem ģimenē ļoti patīk, bet mūsu lielās aizņemtības dēļ nevaram to atļauties, tā ir daudz lielāka atbildība. Suns regulāri jāved ārā garās pastaigās, bet papagaiļi mierīgi var dzīvot mājās.

– Bet papagaiļus taču arī neatstāsi uz nedēļu vienus pašus. Ko darāt situācijās, kad dodaties kaut kur uz ilgāku laiku prom?

A: Lemijs viens pats ir bijis trīs dienas, jo viņš ir pašpietiekams, pats atradīs, kā sevi nodarbināt. Floids tāds nav, viņam vajadzīga kompānija. Viņš ir bijis viens tikai vienu nakti. Kad mēs dodamies ceļojumā, putni parasti tiek aizvesti uz laukiem, kur viņus pieskata Zandas tētis.

– Tevi var saukt par putnu cilvēku?

A: Man uz rokas ir tetovējums – Ar Latviju sirdī un putniem galvā. Domāju tas izsaka visu. Bet vai mani var saukt par putnu cilvēku, es nezinu. Man ļoti patīk vērot putnus. Nav tā, ka to daru jau kopš bērnības, bet apzinātā vecumā esmu pieķēris sevi pie domas, ka man patīk laukos vērot, ko tie putni dara, kā uzvedas.

– Tu neizslēdz iespēju, ka tev mājās varētu parādīties vēl kāds papagailis?

– Nē!

– Cik ilgi dzīvo rozā kakadu?

– Aptuveni līdz 40 gadiem. Viss atkarīgs no tā, kāds dzīves režīms un ritms ir saimniekiem un kā saimnieki putnu kopj un pieskata.

– Kā tavi papagaiļi tika pie saviem vārdiem?

– Lemijs nosaukts par godu grupas Motörhead dziedātājam Lemijam Kilmisteram, kurš ir manai sirdij ļoti tuvs mākslinieks. Savukārt Floidam vārdu izdomāja Ance.

Ance: Kad mēs vēl tikai pētījām, kādu papagaili pirkt, biju izdomājusi mūsu nākamajam putnam divus vārda variantus – Eltons un Floids. Taču, kad sapratām, ka pirksim rozā kakadu, nebija divu domu, ka viņš būs Floids, par godu grupai Pink Floyd.

– Vai viņi atsaucas uz savu vārdu?

Z: Lemijs atsaucas. Floids ne vienmēr.

– Esmu redzējusi, ka Floids jums brauc līdzi mašīnā.

A: Jā, kad dodamies uz laukiem. Mēs viņu ieliekam kaķu pārvadājamā kastē un nonesam lejā uz mašīnu. Zandai, protams, nepatīk, ka mēs salonā Floidu ņemam ārā, bet reizēm tomēr viņu izdodas pierunāt, un, kad izbraucam ārā no Rīgas un nav vairs tā raustīšanās pa sastrēgumiem, Floids tiek izlaists no būra. Tad viņš uzreiz nosēžas man uz pleca un vēro ceļu.

– Nelamājas uz agresīviem autovadītājiem?

– Nē, Floids vispār nezina nevienu lamuvārdu.

– Kāds bija Floida pirmais vārds?

– Ņau! To viņš pateica jau veikalā, kad izņēmām viņu ārā no būra.

Kad mēs pirmo reizi viņu nesām uz veterināro klīniku apgriezt nagus, viņš būrī sāka ņaudēt, un cilvēki domāja, ka mēs esam atnākuši ar kaķi.

Bet tas ir tāds jocīgs ņau, kaķi gluži tā neņaud.

– Latvijā rozā kakadu ir daudz?

– Klīnikā mums teica, ka šādi papagaiļi Latvijā reģistrēti pieci.

– Kā jūs savus putnus lutināt?

– Floidam ļoti patīk, ka viņam pakasa galvu vai zem kakliņa. Bet tikai tad, ja viņš pats to vēlas. Līdzīgi kā kaķi.

– Kādas ir viņu gastronomiskās vājības?

Z: Ar našķiem mēs viņus baigi nelutinām, jo viņiem jāietur stingra diēta. Putni, kas dzīvo nebrīvē, ir ļoti mazkustīgi. Cik nu mēs viņiem atļaujam palidot, tik viņi arī dabū, tāpēc jāskatās līdzi, ko viņi ēd. Lielākoties dodam viņiem brokoļus, burkānus, cukīni.

A: Brokastīs viņiem dažkārt tiek biezpiens vai omlete. Dabā dzīvojot, viņi, protams, var ēst arī saulespuķu sēklas, kas viņiem ļoti garšo, bet te mēs nevaram ar tām diži lutināt, jo tās ir ļoti barojošas. Ja Floidam dotu, viņš ēstu arī čipsus un saldējumu.

– Kāds ir Floida iemīļotākais kokčiks?

A: Alus. Neesmu, protams, viņam to devis, bet par alus kausu viņš izrāda milzīgu interesi. Dažreiz, kad alus glāze ir tukša, atļauju viņam tajā glāzē bāzt galvu. Ance gan par to vienmēr ļoti dusmojas.

– Kāpēc tu nevienu kokteili vēl neesi nosaucis savu papagaiļu vārdā?

– Būs par to jāpadomā. Idejiski man bija doma uztrenēt Floidu tā, lai, kad es taisu dzērienu, viņš paņem ledus gabaliņu un ieliek ar knābi glāzē. Tad es varētu drusciņ piesaistīt arī viņu savam darbam. Un izklaidēt cilvēkus par papildu samaksu. Pagaidām tas vēl nav realizējies, jo tam nepieciešams laiks, bet es šo domu neesmu atmetis.

Ko tu ieteiktu cilvēkiem, kam ir vēlme iegādāties kādu no lielajiem putniem?

– Jārēķinās, ka papagailim nepieciešams daudz uzmanības. Dažkārt esmu redzējis, ka krogā būrī dzīvo papagailis. To nedrīkst pieļaut. Esmu bāru vidē nodzīvojis vairāk nekā 20 gadu, un NEKAD bārā neturētu papagaili. Putnam tās ir mocības! Tas nemitīgais troksnis, cilvēku plūsma – tās viņam ir šausmas.

Pirms diviem gadiem biju Islandē, un hosteļtipa viesnīcā pie recepcijas dzīvoja pelēkais papagailis. Viņš izskatījās nožēlojami.

Redzi, šie putni, kad viņiem kļūst garlaicīgi un skumīgi vai arī ir stress, sāk sev plūkt ārā spalvas.

Vienīgais, kur tas papagailis nebija ticis klāt, bija galva. Cilvēki mainās, katrs nāk klāt, bakstās ar pirkstiem gar būri, darbiniekiem pilnīgi vienalga, ka tur tas papagailis ir. Bijām tur piecas dienas, un es katru dienu gāju pie viņa un mēģināju runāties, lai viņam nebūtu tik vientuļi, lai viņš nenoslēgtos sevī. Viesnīcas menedžeris, kurš to redzēja, teica: «Ja tu gribi, vari viņu ņemt līdzi, jo mums viņu nevajag. Kad pirkām viesnīcu, nopirkām to jau ar visu putnu.» Un, ja es būtu atbraucis ar mašīnu, visticamāk, to arī būtu izdarījis, bet ar lidmašīnu tā bija nereālā misija.

– Ar ko vēl jārēķinās potenciālajiem saimniekiem?

– Ar to, ka aiz putna būs jātīra, īpaši vietās, kurās viņš iecienījis uzturēties. Un ar to, ka papagaiļiem patīk grauzt. Mēs ar draugiem jau smejamies, ka ar Floidu esam ļoti līdzīgi – man patīk kost, bet viņam grauzt.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+