Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uzticības persona pēc cietuma
Kristofers šķiet tik jauns, ka grūti iztēloties to, ko viņš jau paguvis piedzīvot. 23 gadu vecumā aiz muguras palikuši vairāki noziegumi un cietums. Sākumā viņam bija piespriesti 12 ieslodzījuma gadi, tomēr Kristoferu atbrīvoja pirms termiņa, un jau divus gadus viņš dzīvo savu jauno dzīvi brīvībā. Mācās būvniecības koledžā, strādā apbedīšanas birojā un auklē meitu. Liels atbalsts ir brīvprātīgā līdzgaitniece – cilvēks, kurš pēc cietuma kļuvis par palīgu, lai palīdzētu atkal iekļauties sabiedrībā.
«Cietumā pavadīju gandrīz piecus gadus un, kad iznācu, bija apjukums – ko darīt, ar ko sākt? Mēģināju iejusties pasaulē,» stāsta Kristofers. Viens no atslēgas cilvēkiem viņa jaunajā dzīvē izrādījās probācijas dienesta brīvprātīgais līdzgaitnieks. Tas ir īpaši apmācīts cilvēks, kurš var kļūt par īstu uzticības personu un pat draugu, var palīdzēt pieņemt lēmumus, nokārtot dažādus vajadzīgos dokumentus un izstaigāt iestādes, atrast darbu vai sākt mācības. Kristofers stāsta, ka par līdzgaitnieku uzzinājis jau cietumā, ieslodzījuma vietas sociālajā dienestā, kurp bieži gājis. Viņam piedāvāja satikties un aprunāties, lai saprastu, vai šis līdzgaitnieks vispār piekritīs ar Kristoferu sadarboties. Paveicās, līdzgaitniece piekrita. «Pirmajā reizē man viņa likās ļoti stingra, bet tagad zinu, ka viņa ir ļoti jauks cilvēks, sirsnīga un izpalīdzīga. Līdzgaitniece palīdzēja man iekārtoties skolā, palīdz aizpildīt dokumentus un iesniegumus sociālajiem dienestiem un probācijas dienestam. Varam aprunāties, varu izstāstīt, kā man ap sirdi, un viņa sniegs padomu,» stāsta bijušais ieslodzītais. Līdzgaitniece palīdz arī pildīt resocializācijas plānu – tas ir plāns, kas sākts jau ieslodzījuma vietā, un tajā ieslodzītie raksta, ko plāno darīt, lai izveidotu sev labu, normālu dzīvi. «Mums bija jāraksta, ko un kur domājam mācīties, kā un kur atrast darbu, kā apmeklēt grupas alkohola un narkotiku atkarību ārstēšanai, doties pie psihologa. Tāpat par piedalīšanos cietuma programmās un pulciņos. Ļoti labi bija tas, ka alkohola un narkomānijas ārstēšanas grupās nāca cilvēki no brīvības, kuri paši ir bijuši atkarīgie, un stāstīja, kā viņi sākuši lietot un, ko darījuši, lai nelietotu,» stāsta Kristofers.
Varēja mācīties, varēja strādāt
Sākumā sešpadsmitgadīgais puisis nonāca nepilngadīgo ieslodzījuma vietā Cēsīs. Par spīti tam, ka tolaik viņu daudz vadāja uz tiesām, Kristofers ieslodzījuma vietā mācījās, piedalījās dažādās programmās, nodarbojās ar sportu. Vidusskolu viņš pabeidza un eksāmenus nokārtoja jau Centrālcietumā.
«Cietumā bija gan programmas, gan pulciņi, varēja mācīties izgatavot visādas lietas, gatavot krelles, varēja mācīties cept kūkas un tortes. Bija sporta pulciņi, notika sacensības – cietumā sāku nodarboties ar sportu un visvairāk laika pavadīju sporta zālē. Tie, kuri vēlējās, gāja strādāt. Es biju nodaļā, kur ieslodzītie paši meklēja, ar ko nodarboties, jo tad arī laiks pagāja ātrāk. Tā bija speciāla nodaļa, kur daudzi no ieslodzītajiem paši kādreiz bijuši saistīti ar darbu policijā, ugunsdzēsēju dienestā un līdzīgās vietās. Mani tur ievietoja tāpēc, ka arī mans tēvs bija policists. Pie mums nāca arī kapelāns. Bija pagrūti, visu laiku jādomā par mājām, par ģimeni,» par dzīvi cietumā stāsta Kristofers. Centrālcietumā viņš pavadīja divus gadus, bet viņu atbrīvoja pirms termiņa.
Kāpēc atbrīvoja ātrāk? «Varbūt tāpēc, ka es uzvedos mierīgi, centos strādāt, apmeklēju programmas. Visvairāk es domāju par to, kā ātrāk tikt no turienes ārā.»
Pilsētā visi zināja
Tagad brīvībā pagājuši jau divi gadi. Kristofers nekautrējas par darbu apbedīšanas firmā: «Uzzināju, ka tur vajag darbinieku, un aizgāju. Tas ir labs darbs, un nav jābaidās – no dzīvajiem jābaidās vairāk nekā no mirušajiem. Skumji tikai skatīties uz radiniekiem, kuri pavada savu tuvinieku.» Brīvajā laikā viņš iet trenēties uz svaru zāli un turpina nodarboties ar sportu.
Bet svarīgākais jaunums Kristofera dzīvē ir jaunas attiecības un meita. Cik vispār viegli izveidot attiecības puisim, kurš tikko iznācis no cietuma? Nelielajā Kurzemes pilsētā taču Kristoferu pazīst un viņa pagātni zina. Meitenes nebaidās? «Sākumā man galvā bija visādas domas, ka meitenes baidīsies. Pēc tam izlēmu – ja būs normāla meitene, viņa sapratīs, un būs viss kārtībā. Ar savu draudzeni iepazinos internetā, bet viņa jau bija informēta par to, ka esmu bijis ieslodzījumā. Es dzīvoju nelielā pilsētā, un te daudzi zināja šo notikumu. Taču mēs ar meiteni nerunājām par to, ka esmu bijis cietumā, – tā ir pagātne, un jādzīvo tālāk. Tā man teica arī psiholoģe – ja cilvēks visu laiku domā par to, kas ir nodarīts, tad viņš var sajukt prātā.»
Nezināju, kas ir mamma
Ko īsti Kristofers izdarīja? Var just, cik ļoti viņam negribas to stāstīt. «Cietumā nonācu par slepkavību grupā. Bijām trijatā kopā ar draugiem, un mūs visus notiesāja. Tā bija pasūtījuma slepkavība, mums pret to cilvēku nebija nekāda personīga naida. Toreiz man nebija baiļu, un domājām, ka neviens to neuzzinās. Bet, kad nonācu cietumā, jau pirmā mēneša laikā pārdomāju visu savu dzīvi – kādēļ man tā bija jādara? Vislielākais kauns bija tētim, jo mans tētis ir policists. Es arī pats bērnībā gribēju iet tēva pēdās un kļūt par policistu. Tagad jau vairs neko nevar mainīt – bet, ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, es to visu nebūtu darījis,» joprojām var just rūgto nožēlu.
Nelielajā pilsētā visi bija satriekti par triju jauniešu noziegumu. Ko teica vecāki, kad uzzināja par dēla nodarīto? «Tētis ar mani sīkumos nerunāja, bet pēc tam uzrakstīja vēstuli – ka es esmu viņa dēls, un viņš mani gaidīs. Tā bija pirmā vēstule, kuru saņēmu no tēta. Cietumā bija arī tādi, ar kuriem vecāki vairs nevēlējās kontaktēties. Kad saņēmu tēva vēstuli, man iekšēji kļuva vieglāk. Bet mammas man vairs nav jau no sešu gadu vecuma, viņa arī gāja traģiski bojā, viņu nogalināja. Es pat nezinu, ko nozīmē vārds mamma. Es biju pieradis pie tēta.»
Paradoksāli, taču reiz tika nogalināta Kristofera mamma, un pēc daudziem gadiem visi apstākļi sakrita tā, ka slepkavībā tika iejaukts viņš pats. Kā īsti Kristofers tur vispār gadījās? «Bērnībā biju nepareizajās kompānijās, man nebija normālu draugu, visi bija tādi, kas taisa problēmas. Kad pavadīju laiku kopā ar tēti dāčā, tad bija viss kārtībā – zāģēju, pļāvu zāli, palīdzēju tētim. Kad sāku tikties ar draugiem, sākās problēmas. Draugi izdomāja, ko varētu padarīt, un mēs sākām kaut ko demolēt, pīpējām spaisus, lietojām alkoholu. Man arī gribējās izrādīties draugu acu priekšā. Kad mani apcietināja, man bija 16 gadu, tika piespriesti desmit, bet, apvienojot ar citām iepriekšējām lietām – zādzības, laupīšana –, kopā iznāca 12 gadu.
Pēc tam sāku likt domas pa plauktiņiem un pārdomāju visu savu dzīvi – ko es varēju darīt labāk? Bet svarīgākais bija, lai es mainītos, lai nebūtu tāds kā iepriekš. Noziegums bija izdarīts alkohola reibumā, bet tagad es vispār nedzeru – kopš sāku nodarboties ar sportu, man uz alkoholu nevelk. Spaisu es jau tajā laikā lietoju ļoti maz, tagad vispār nelietoju. Un ar vecajiem draugiem vairs nekontaktējos. Esmu tikai darbā vai mājās, pavadu laiku ar ģimeni. Kad atnāku pēc darba, nekur arī negribas iet. Aprunāties varu darbā ar kolēģiem, ar līdzgaitnieci. Svarīgākā man pašlaik ir ģimene. Un, protams, darbs un mana veselība.»
Kristofers ar savu mazo ģimeni īrē dzīvoklīti un dzīvo atsevišķi no vecākiem. «Interesanti būt tētim un vērot, kā bērns aug. Kad esmu darbā, visu laiku domāju par meitu un ģimeni – un ātrāk gribas mājās. Un mājās visu laiku gribas būt meitai blakām.» Viņš prot pusgadu vecajai meitai gan apmainīt autiņus, gan iedot putriņas, gan pat aizmidzināt, un tā jau ir augsta pilotāža. Kādu Kristofers iztēlojas savu tālāko dzīvi? «Gribu turpināt mācības un izaudzināt meitu. Lai viņai nepietrūktu tā, kā man bērnībā pietrūka.»
“Sabiedrības informēšanas kampaņa “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.”
