Rīga +19°C 
Dzejnieka un aktrises mīlasstāsts sākās 1965. gada vēlā rudenī sarīkojumā Palsmanē. Viņa – tikai otro gadu teātrī, viņš – vēl pazaļs dzejnieks, nesen šķīries. «Manā repertuārā bija Ziedoņa dzeja, un tad man teica – arī autors brauks līdzi. Man ļoti nepatika, ka autors klausās. Bet Imants pirmoreiz dzirdēja, ka aktieris runā viņa dzeju, pēc pasākuma pienāca un teica, ka ļoti paticis. Un jautāja:
«Ko jūs tagad vēlētos – lai aizvedu uz kādu krogu vai lai pavizinu ar motociklu?»
Nebiju jau muļķa meitene, bez šaubām, izvēlējos motociklu. Tā viens no otra apreibām,» intervijā žurnālam SANTA savulaik atminējās Ausma.
«Iedevu Imantam teātra telefona numuru, mājās telefona nebija. Nedēļu no viņa bija klusums. Kad beidzot piezvanīja, teicu apmēram tā: «Kur tu biji tik ilgi? Es taču tevi gaidīju?» Tā bija divu lietišķu, it kā jau simts gadu kopā nodzīvojušu ļautiņu saruna,» atcerējās Kantāne.
Taču Ausma patika daudziem, un par viņu Ziednim arī vajadzēja pacīnīties.
«Imants bija ļoti greizsirdīgs. Šausmīgi! Ļoti mīlēja, protams, gribēja vienīgi sev.»
Runā, ka viņš aktrises bijušajam brūtgānam aktierim Uldim Pūcītim pat reiz nogriezis šlipsi. Ausma gan tādas runas sauca par baumām.
«Par atzīšanos mīlestībā nerunājām, taču jutām, ka esam viens otram. Es to sauktu par tuvību,» teica viņa. «Mums nebija aprēķina, mums nebija pat nodoma. Mums nebija izpētes un šaubu laika. Mēs vienkārši ieraudzījām, ka esam divi. Un abi,» sacīja Ziedonis.
«Reiz viņš mani izsauca uz ielas pastaigāties. Un jau pēc brītiņa teica: «Labi, tagad man jāiet.»
Strādāt, rakstīt. Viņš aizgāja un pameta mani turpat uz ielas. Paliku viena stāvam un brīnījos: ak, tāds ir dzejnieks – jāiet un tūliņ jāraksta! Ka tā būs īstenība, ar kuru man turpmāk visu mūžu būs jārēķinās, – vai es to iedomājos? Nē. Tāpat arī to, ka Imantam vajadzēs tādu klusumu, ka pat suņa nadziņi nedrīkstēs pa grīdu skrapstēt un sunim būs jāaiziet. Ar prātu sapratīšu, bet sirds nosāpēs,» atzinās Ausma.
