Tēlnieks Bikše kļuvis par politiķi: Parlamenta sēžu zālē ir aiztaisīti logi. Šādos apstākļos nemaz nedrīkst strādāt!

Intervija
Edgars Orlovs
Edgars Orlovs
5. februāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Vladislavs Proškins (F64), Saeima (Ernests Dinka), Facebook
Apritējis mēnesis, kopš kolorītais profesors tēlnieka arodu apvieno ar darbu parlamentā. PDz jaunajam politiķim jautā, kas pirmziemniekam iekritis prātā no darba Saeimā un kā viņš pārlaiž šo kovidlaiku.

– Kā jūtaties maskā?

– Ja tas kopējai veselībai ko dod, tad jānēsā. Es lieku tikai medicīniskās maskas, ne tādas, kuras vairākums sabiedrības uzskata par krāšņu aksesuāru. Velku ar cerību, ka drīzumā tas viss beigsies. Man, briļļainajam, maskas nēsāšana ir mokas. Ziemā, ienākot no āra, brilles svīst ciet un neko nevar redzēt. Un bārdainajiem jau maska arī nav nekas labs, jo tā šļūc pa bārdu uz augšu.

– Valdība bārdainajiem vēl arī aizliegusi sakopt savu sejas rotu. Kā iztiekat bez bārddziņa pakalpojumiem?

– Neizjūtu, jo pats kopju savu bārdu. Sieva palīdz apgriezt. Neesmu tik izsmalcināts, lai staigātu pa saloniem. Man mājās ir balzams bārdai. Bikstos, kas ir netālu no maniem laukiem Jaunpilī, viena meitene vāra dažādas ziepes. Ar tām arī iztieku bārdas kopšanā.

– Bet šad tad jau pa kādai kotletei vai makaronam atrodat bārdā?

– (Smejas.) Tik traki gan nav, ka manā bārdā visu kaut ko varētu saglabāt. Atceros – reiz, kad braucu slēpot, bija krietns sals. Toreiz ūsas un bārda bija pārvērtušās par vienu pamatīgu, lielu lāsteku.

– Mākslas akadēmijā šodien viss tik kluss. Pats bieži šeit parādāties?

– Tagad man viss laiks ir ļoti sadalīts. Pagājušajā pusgadā akadēmijā biju pasniedzējs trijās katedrās. Tēlniecības katedrā man ir kompozīcija vairākiem kursiem, scenogrāfijas katedrā pasniedzu tektoniku un tad vēl konceptuālo kompozīciju tekstila maģistriem. Tagad tēlniekiem veidotavas ir vairākās vietās. Akadēmijā tikai sākuma kursiem. Vēl ir darbnīcas Avotu ielā, veras vaļā arī vecajā Bioloģijas fakultātē. Nav viegli, ka tā ir izmētāts, bet labāk tā, nekā vispār nebūtu.

– Mācības taču notiek attālināti?

– Pavasarī bija vislielākās jukas, tad bija attālināti. Septembris sākās cerīgi, bet tad virkne ārzemju studentu atveda kovidu, un visu uzreiz aiztaisīja. Viens no retajiem darbiem, ko deputāts papildus var darīt, ir mācīt. Mums mācības vēl īsti nav sākušās, bet tūlīt jau vajadzētu iet vaļā.

– Tēlniecībā var kaut ko iemācīt attālināti?

– Kompozīciju it kā var. Bet, kad jāsāk veidot, tad nu, piedodiet… Nekas nesanāks. Ceru, ka drīz varēsim tikties klātienē. Pagājušā mācību gada beigas man kā pasniedzējam bija ļoti nepatīkamas. It kā jau cilvēks pie visa pierod. Saradu pat ar Zoom, lai gan sākums bija švaks. Man tomēr vajag redzēt, ko tas cilvēks, kas ir pretī, domā un jūt.

– Tēlniecību un Saeimu apvienojat jau gandrīz mēnesi. Esat ieņēmis Artūra Toma Pleša vietu, kamēr viņš vada Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Kā patīk parlamentā?

– Joprojām tur jūtos kā jauniņais, lai arī divās plenārsēdēs esmu piedalījies. Vēl esmu izglītības un revīzijas komisijās. Izglītības komisijā esmu bijis trīs reizes, bet revīzijas komisijā šodien biju otro reizi. Ar revīzijas komisiju sākumā bija interesanti. Pilnais nosaukums tai ir Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisija, un izrādās, ka šo nosaukumu Saeimā raksta – SPIRKS.  Pēkšņi man e-pastā pienāca uzaicinājums, ka jāierodas uz kaut kādu SPIRKS.

Es domāju, kas tas tāds, kāds vēl SPIRKS!? Gandrīz neaizgāju, bet tad man gudrāki ļaudis izskaidroja, kas tas ir.

Pamazām sāku apjaust, kas Saeimā jādara. Es pat teiktu, ka man patīk. Vakaros gan gadās, ka galva ir dulla un pat sāp, bet vēl var turēt. Jebkuram droši vien būtu interesanti ienākt tādā milzīgā kolektīvā. Tur ir tik daudz dažādu attiecību – frakcijas iekšējās attiecības, koalīcijas attiecības, tad vēl komisiju iekšējās attiecības. Tādi uzslāņojumi! Psihoterapeitiem un psihologiem tur būtu ko darīt, varētu taisīt pētījumu pētījumus, kā norit darbs. Un tad vēl pati plenārsēde…

– Iepriekš bijāt apmeklējis Saeimu?

– Galveno ēku – ne. Līdz šim biju viesojies tikai frakciju un komisiju mājā, kad komisijās biju pieaicināts kā eksperts.

– Kā bija pirmajā plenārsēdē, kad nodevāt deputāta zvērestu?

– Mēs tur Saeimā esam sadalīti pa frakcijām, un tikai izredzētie var sēdēt plenārsēžu zālē. Man bija jānodod zvērests, un zālē bija Saeimas prezidija locekļi, es un vēl trīs manas frakcijas deputāti, kas bija atnākuši atbalstīt jauno kolēģi. Bija dīvaini, pat sirreāli, zvērēt gandrīz tukšai zālei. Man gan visa tā diena bija jokaina.

Tā kā braucu no Jaunpils, celties dabūju ap sešiem no rīta, lai pirms deviņiem būtu darbā. Nozvērēju. Pēc tam divas stundas dabūju vienkārši nīkt. Cilvēkam, kurš radis visu laiku darboties, tas ir smagi. Aizgāju uz ēdnīcu, kur varēja dabūt tēju un maizītes. Paņēmu. Bet uz vietas jau nedrīkst ne ēst, ne dzert. Nācās ar visu nopirkto iet uz frakcijas telpām citā mājā. Pēc tam bija vēl trakāk – ēdnīcu aizslēdza. Tad aizgāju uz tualeti. Tā Saeimā ir ļoti plaša. Vispār Jēkabielas namā viss ir ļoti plašs, bet tagad, pandēmijas laikā, galvenā māja pārvērtusies par spoku pilsētu. Labi vēl, ka visur sadegtas gaismas.

– Zvērestu nodevāt pirmajā reizē, bez misēkļiem?

– Tas man problēmas nesagādāja. Savulaik mācījos Jūrmalas 1. vidusskolā. Nezinu, kā, bet bija pieķēruši, ka man ir labi nostādīta balss, un piespieda tā dēvētajā radio točkā lasīt skolas ziņas. Man nepatika, jo tas bija jādara brīvajā laikā. Visi devās mājās, bet es – lasīt ziņas. Un tās ziņas jau arī bija pajocīgas, piemēram, kā pielikt dakšiņu pie mutes vai kā zivs kaulu ar mēli izbīdīt uz dakšiņu… Vēl tagad atceros, ka visa skola zviedza par šo padomu.

– Nešķita, ka esat no tiem, kas vienā dienā varētu mainīties un sākt staigāt uzvalkā, kas piederas Saeimas deputāta tēlam. Uz Saeimu tiešām ejat uzvalkā?

– Daži uzvalki man ir! (Smejas.) Pirms došanās uz Saeimu pakonsultējos ar toreizēju frakcijas vadītāju Danielu Pavļutu par to, kā man ģērbties. Viņš teica, ka par apģērbu varu īpaši neuztraukties, galvenais, lai ir pieklājīgi un es justos brīvi. Cilvēks var darīt visu ko, ja ir atbildīgs tikai par sevi. Te esmu līdzatbildīgs komandas darbā.

Droši vien tagad var nākt uz Saeimu pat pidžamā, bet pirmajā darba dienā biju uzvalkā.

Man pat bija īpašs krekls – ar lietuviešu tradicionālajiem izšuvumiem. Vispār šis ir labs laiks tiem, kuriem uzvalks ikdienā ir apgrūtinājums. Tagad visi sēž, kur nu kurš – mājās, savos kabinetos, pieslēdzas pat no mašīnām. Viss notiek Zoom. Mierīgi var komisijas sēdēs piedalīties kaut treniņbiksēs vai pat bez tām, jo redz tikai augšdaļu.

– Parlamenta sēdēs esat uzstājies?

– Jā, pateicu, ko domāju par ministru un ierēdņu algu iesaldēšanu.

– Ko tad pateicāt?

– Tas nav pareizi. Viņu algas ir piesaistītas vidējai darba algai valstī. Ja vidējā alga palielinās, viņu algas kļūst lielākas. Ja samazinās, tad taču arī tās algas samazinās. Šī jau ir tā solidaritāte. Ja iesaldē ministru un ierēdņu algas, man šķiet, tā ir slikta ziņa un ekonomiku nesilda. Nav jau ministru un ierēdņu algas tik lielas, ka tagad skries un pirks mājas Spānijā. Tā nauda taču paliks Latvijā.

– Un kā tas iet kopā ar to, ka, pirms kļuvāt par deputātu, rīkojāt piketu Vecrīgā pret valdības ieceri radošiem cilvēkiem uzlikt milzīgus nodokļus. Jūs par to pat sodīja! Nokļūstot Saeimā, uzreiz nostājāties varas pusē?

– Sodu vēl neesmu samaksājis. Bet arī toreiz runa bija, lai cilvēkiem neatņemtu naudu, nesamazinātu viņu ieņēmumus un nepadarītu dzīvi sliktāku. Krīzē nedrīkst cilvēkiem samazināt ienākumus. Vienalga, tas ir ministrs, ierēdnis vai mākslinieks.

– Esat izdomājis, ko Saeimā darīsiet – spaidīsiet podziņas vai cīnīsieties par kādām idejām, lai varat nākamajā priekšvēlēšanu kampaņā lepni teikt – šo izdarīju es?

– Starp citu, tas, ka mani administratīvi sodīja un es biju policijas iecirknī Matīsa ielā, man personīgi ir devis pirmo uzdevumu. Redzēju, ka policijas telpas tajā iecirknī ir ārprātīgi nožēlojamā stāvoklī. Vēl par soļiem nezinu teikt, kā to paveikšu, bet ir iecere, ka darbošos, lai visi iecirkņi būtu izvietoti atbilstīgās un modernās telpās.

– Ko teiksiet kā tēlnieks – parlamentam piestāv Jēkabielas nams?

– Tas ir bijušais Bruņinieku nams. Vai Saeimai tas der? Neesmu par to domājis. Man patīk, ka tur tagad ir mana darbavieta. Vecrīga ir skaista. Esmu jau runājis ar kolēģiem, ka parlamenta sēžu zālē vajadzētu attaisīt logus. Ar motivāciju par drošību tur logiem priekšā ir ciešas žalūzijas.

Ja godīgi, deputātus nošaut daudz vienkāršāk ir, piemēram, lielveikalā vai pa ceļam uz darbu… Jebkur citur, ne Saeimas namā.

Logu atvēršana arī varētu būt viens no darbiem, kuru gribu Saeimā izdarīt. Esmu ar dizaineriem, komunikācijas speciālistiem un arhitektiem runājis, un izrādās, ka arhitektu noteikumos ir rakstīts, cik ilgi cilvēks var strādāt telpā, kur nav logu. Šādos apstākļos nemaz nedrīkst strādāt! Esmu sēžu zālē pavadījis dienu, turklāt todien bijām daži cilvēki, nevis 100 deputāti un vēl pilns viesu sektors. Nejutos labi.

Man šķiet, ka aiztaisīti logi valsts ēkā, kur notiek galvenā lemšana par likumiem, nav labs vēstījums sabiedrībai. Kaut vai vizuāli. Ir jau tā, ka gribas klausīt drošībniekus, bet, ja viņiem dotu teikšanu, man šķiet, mums liktu sēdēt kaut kur pie Siguldas 200 metru pazemē, betona bunkurā.

– Dāmas Saeimā ir smukas? Varbūt ir kāda, kuras vaibsti būs saskatāmi Bikšes nākamajā skulptūrā?

– Skaidrs, ka dāmas ir smukas. Diemžēl esmu viņas redzējis tikai ekrānā. Turklāt, ja deputātes sēž, piemēram, Saeimas telpās, viņām vēl ir arī maska uz sejas. Tāpēc pagrūti teikt, vai kāda derēs skulptūrai.

– Saeimā vispār vajag 100 deputātu? Varbūt pietiktu ar 50?

– Iespējams, vajadzētu mazāk. Tad arī komisijas būtu mazākas. Bet, jo vairāk galvu kopā, jo vērtīgāk. Katrs dod savu pienesumu, jo deputāts jau nevar iebraukt pilnīgi visās lietās. Nezinu, vai valsts no tā iegūs, ka ekonomēsim uz deputātu algām.

– Kā domājat,vai jūsu partijā ir daudz žuļiku?

– Man šķiet, ka nav. Īstenībā, kā paskatās uz to, kas vispār ir žuļiks? Arī mani var saukt par žuļiku. Piemēram, eju pa ielu un man vajag šķērsot braucamo daļu pie sarkanās gaismas. Paskatīšos uz vienu pusi, uz otru un, ja nebūs mašīnu, pārskriešu. Nu, esmu žuļiks? Droši vien. Bet, ja saviem vēlētājiem godīgi pasaku, ka esmu tā darījis un, visticamāk, arī turpmāk darīšu, tad taču es viņu uztverē nebūšu žuļiks. Demokrātiskā politikā tev nav jābūt zelta gabaliņam, bet ir jābūt godīgam.

– Uz darbu braucat no Jaunpils, bet vēl nesen taču bijāt rīdzinieks.

– Man vēl tagad ir dzīvoklis Ziepniekkalnā, bet to es izdodu īrniekiem. Pirms gadiem 20 pilnīgā trakumā noprivatizēju Jaunpilī vecu lauku muižu ar visu parku. Briesmīgā stāvoklī – faktiski drupas ar aizaugušu parku. Cauri krūmiem bija grūti iziet. Sāku remontēt. Uzcēlu mazu mājiņu, kur ar ģimeni varējām pārnakšņot, un atjaunojām muižu.

Tagad jau ir tādā stāvoklī, ka, sākoties kovidam, pārcēlāmies tur dzīvot. Mums ir aitas, kas parku iztīra – zāli noēd, ka nemetas. Parks ir sešus hektārus liels. Ja es pļautu, tas tik vien būtu jādara, jo zāle aug briesmīgi ātri. Bet aitas labi tiek galā un manai dzīvošanai muižā piedod lauku sajūtu.

Ir darbs ar lopiņiem – jāgādā siens, vilna jācērpj, jēri jāpieņem, tās arī jākauj. Īsta lauku dzīve.

Pērn muižas dīķī uz saliņas uzcēlu mājiņu un ieviesu tur zosis. Ziemā to nav, bet nākamgad pavasarī atkal ņemsim un audzēsim.

– Ko ģimene saka par to, ka agrāk mājās bija mākslinieks, bet tagad politiķis, kuru visi kritizēs?

– Sievai ne ļoti patīk. Viņa uz to raugās rezignēti, bet mājās vēl laiž iekšā. Es viņai stāstu, kā man tur iet. Nav jau tik traki, ka sieva ir pret manām idejām. Neesmu arī dzirdējis, ka viņai veikalā kāds nāktu klāt, kaut ko pārmestu vai rautu aiz tašas. Vismaz pagaidām.

– Un pašu nerauj aiz tašas?

– Nebūtu kovids, iespējams, būtu citādi. Tagad cilvēku pat uz ielām ir maz. Kaimiņi neko sliktu arī nav teikuši.

– Tas, ka esat deputāts, jūsu mākslu ietekmē?

– Šobrīd varu pastrādāt tikai brīvdienās un vēlu vakaros. Katru dienu cenšos vismaz pa kādai skicei uztaisīt. Māksliniekam jākopj sava saite ar zemapziņu, lai radošais process nepārtrūkst. Ja nekas nedomājas, pasēžu un pamīcu plastilīnu. Es skices taisu no plastilīna. Man ar to visa māja pilna.

– Kāpēc visu taisāt tik milzīgu?

– Tā jau nav, veidoju arī nelielus darbus. Starp citu, dakterīte pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja sniegā brīnišķīgi izskatās. Bet, ja par tiem nelielajiem darbiem, tad galerijā Daugava man bija izstāde ar zaķiem un granātām.

– Cik ilgi dakterīte vēl būs pie muzeja?

– Bija doma, ka vajadzētu ņemt nost, bet šajos apstākļos, manuprāt, tai vēl tur jāpastāv. Uzrakstīju lūgumu, lai ļauj kādu laiku to tur paturēt. Paredzēts, ka jūnija sākumā dakterīte brauks mājās.

– Esat taču deputāts, varat nolemt, lai viņa tur stāv mūžīgi!

– (Skaļi smejas.) Nē, nē, tā es negribu! Saeima jau par to nespriež, tur citi lēmēji.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+