Slavenākā latviete Holivudā Lolita Ritmanis: Arī manā dzīvē ir bijuši ļoti tumši brīži

Amerikas latviete, komponiste, prestižās Emmy balvas laureāte pabeigusi darbu pie filmas Dvēseļu putenis mūzikas. Pagājušajā nedēļā viņa viesojās Latvijā, lai kopā ar orķestri to studijā ierakstītu.
Amerikas latvieši
Zane Piļka-Karaļeviča
25. augusts

Drukāt

Saglabāt

Foto: VLADISLAVS PROŠKINS (F64)

– Kad filmas režisors Dzintars Dreibergs uzaicināja rakstīt mūziku filmai Dvēseļu putenis, uzreiz piekritāt?

– Principā, jā. Uzreiz gan galējo atbildi nevarēju dot, jo vajadzēja saprast, cik ātri tas būs nepieciešams. Man Amerikā tomēr ir maizes darbs. Taču, no garīgā, emocionālā un arī profesionālā viedokļa, vienmēr esmu gribējusi ierakstīt mūziku kādai latviešu filmai, un šī man šķita lieliska iespēja.

– Rakstīt mūziku latviešiem nav liela atbildība?

– Gan jā, gan nē. Esmu šajā profesijā jau daudzus gadus, tāpēc lieliski zinu, ka būs cilvēki, kas mani kritizēs, un būs cilvēki, kas par manu mūziku būs stāvā sajūsmā. To pieņemu kā faktu. Kad komponēju un strādāju ar režisoru, mans mērķis ir palīdzēt īstenot viņa vēlmes, ko konkrētā mirklī publikai būtu jāizjūt un filmā jāsaprot. Mēs neuzlejam mūziku virsū jau gatavai pankūkai, mūzikai jābūt daļai no tā visa, lai viss kopā sinhroni un organiski savītos.

– Kurš parasti ir pirmais, kuram sakomponēto atskaņojat?

– Godīgi sakot, pirms sūtīt mūziku producentam vai režisoram, to neatskaņoju citiem, lai pārbaudītu, ko viņi par to domā. Jā, mans vīrs Marks ir manas mūzikas skaņu režisors, un viņš gribot negribot daudz no manis sakomponētā dzird. Taču es viņam neuzplijos ar jautājumiem – nu, kā tev patīk? Un pat ja viņam vai maniem bērniem patīk, tas absolūti nenozīmē, ka tā domās arī režisors. Ļoti bieži ir tieši otrādi.

– Vai iepriekš zinājāt Grīna romānu?

– Par tādu zināju, taču lasījusi gan nebiju. Maniem vecākiem Dvēseļu putenis mājās bija divi trīs eksemplāri. Kad pirms pāris gadiem saņēmu filmas scenāriju, ļoti gribēju, lai to izlasa arī mani vecāki. Viņu vērtējums man bija ļoti svarīgs. Vecāki atzina, ka tas ir lieliski izstrādāts, un priecājās, ka tieši man uzticēts strādāt pie filmas mūzikas.

Pirms gada mans tētis aizgāja mūžībā, tāpēc diemžēl filmu viņš vairs neredzēs.

Domāju, ka viņam tā patiktu. Man šķiet, ka arī tiem, kuri neko nezina par Latvijas vēsturi, šis stāsts būs saistošs un emocionāls, jo kara ainas ir fantastiski izstrādātas. Man dažkārt ir sajūta, ka latvieši Latvijā uztaisa kaut ko patiešām ļoti vērtīgu, bet tas kā tādā mazā burbulītī paliek tikai Latvijā – tā ir kā tāda skaista pērle vai dzintars, kuru neviens tālāk par valsts robežām neierauga, jo nav vai nu līdzekļu, vai vajadzīgo kontaktu. Ceru, ka šī filma caurdurs šo burbuli un par filmu uzzinās arī citviet pasaulē. Lai nav tā, ka visi runā tikai par Porziņģi, bet runā arī par Dvēseļu puteni. Un ne jau manis, bet Latvijas dēļ.

– Kā latvieši varēja jūs atļauties?

– Šajā gadījumā nauda man bija sekundāra. Tas man ir mīlestības, nevis peļņas darbs. Esmu ļoti pateicīga, ka filmas veidotāji varēja segt man un manam vīram aviobiļetes, apmaksāt uzturēšanos Latvijā un piešķirt kaut kādu honorāru. Neko vairāk es neprasīju.

– Kā vērtējat orķestri, kas jums bija nokomplektēts Dvēseļu puteņa mūzikas ierakstam?

Zināju, ka tie ir pasaules līmeņa izcili mūziķi, bet nedomāju, ka viss noritēs tik perfekti. Redziet, viena lieta ir spēlēt simfoniskajā orķestrī, kur tev ir regulāri mēģinājumi un vienmēr viens un tas pats sastāvs. Un pavisam cita lieta, kad sastāvs ir salasīts no vairākiem orķestriem, un notis jālasa uzreiz bez jebkādiem mēģinājumiem.

– Orķestris jūs klausīja?

– Jā! (Smejas.) Sākumā gan bija dīvaina sajūta, jo cilvēki pret mani izturējās ļoti uzmanīgi, ar milzīgu cieņu un respektu, uzrunāja uz jūs. Neesmu pieradusi pie tā, ka cilvēki mani nepazīst. Kad strādāju Losandželosā, parasti manā priekšā ir mūziķi, kurus pazīstu jau ļoti ilgi. Visi mani uzrunā uz tu. Tāpēc pirmajā dienā bija nedaudz tāda saspringtāka atmosfēra. Man nav bail stāties orķestra priekšā un diriģēt, bet es nezināju, kā viņi reaģēs. Mūziķi bija ļoti pretimnākoši un izpalīdzīgi.

– Ja es būtu talantīga komponiste un gribētu nokļūt Holivudas apritē – kā to izdarīt? Kur atrodas pareizās durvis?

– Katram ir savs ceļš, kā viņš pa šīm durvīm ienāk. Vienkārši lēnām un pacietīgi jāvirzās pretim savam mērķim. Esmu viena no sieviešu komponistu biedrības dibinātājām. Kad mēs to iesākām, bijām kādas divdesmit, kuras centās atklāt sevi kā komponistes. Tagad mēs esam jau 400 komponistes, kuras specializējas tieši filmu mūzikā. Pašlaik gan tur esmu vienīgā latviete. Tāpēc, ja ir kāda, kas grib pieteikties, – laipni lūgta.

Es savu karjeru sāku no zemākā punkta – nošu korektūras.

Vēlāk strādāju par palīdzi slaveniem komponistiem pie lielām filmām. Kad komponists bija noguris un negribēja komponēt, es tiku pie šprices un man ļāva sakomponēt mūziku kādai mazai ainiņai. Tas man bija milzu sasniegums.  Pamazām ieguvu kontaktus, iepazinos ar cilvēkiem, kas man vēlāk daudz palīdzēja. Ja runājam par Latvijas jaunajiem talantiem, vislabākais veids, kā izsisties filmu mūzikas nozarē, – sadarboties ar Eiropas režisoriem, piedāvāt mūzikas rakstīšanu īsfilmām, reklāmām vai kādai teātra izrādei. Jāattīsta savs talants un saprašana, kā sadarboties ar citu radošo spēku.

– Jūs esat ieguvusi prestižo Emmy statueti un citas balvas. Kur tās glabājat?

(Smejas.) Man nepatīk skatīties uz savām balvām, kad strādāju. Esmu tās nolikusi plauktā kabineta stūrī, lai tās, ienākot pa durvīm, ar vienu aci tikai klients var redzēt. 

Emmy balvu svešiem ļaujat aptaustīt?

– Jā, nav problēmu! Vienīgais, tie spārni Emmy statuetei ir ļoti asi – burtiski kā naži, un ar tiem var viegli savainoties.

– Pastāstiet par savu ģimeni!

– Mums ar vīru Marku nupat bija kāzu 30. jubileja. Ir trīs pieauguši bērni, kuri pēc studijām nu atgriezušies mājās, tā teikt, ģimenes ligzdā. Un mēs esam bezgala laimīgi par to! Vecākais dēls Andris ir mūziķis, viņam ir džeza grupa Moonchild, ar kuru viņš koncertē pa visu pasauli, tāpēc mājās ir visai reti. Drīz viņiem iznāks jau ceturtais albums. Mums ir arī dvīņu māsiņas – Aija un Ilze. Aija ir izcila mežradzniece. Viņa ir saderinājusies, tāpēc pēc gada droši vien mūs pametīs un dzīvos kopā ar savu vīru.

Savukārt Ilze ieguvusi sākumskolas skolotājas diplomu. Nupat viņai bija pirmā darba diena, jo Amerikā skola bērniem pēc vasaras brīvlaika sākas nejēdzīgi agri – jau augustā.

Vēl mums mājā dzīvo divi kaķi, kas nosaukti par godu kino un mūzikas balvām – Oskars un Emija. Man ļoti patīk ģērbties tumšās drēbēs, tāpēc man vienmēr pa rokai ir spalvu noņemšanas rullītis, jo Oskars ir rudas krāsas runcis, kurš izmanto ikvienu ērtu brīdi, lai ieraustos man klēpī. Emija ir Oskara māsa un ir visai nervoza kaķene.

– Kā sākas jūsu diena?

– Laikā, kad rakstīju mūziku Dvēseļu putenim, cēlos četros no rīta un skatījos telefonā, vai no režisora vai producenta nav atnācis kāds e-pasts. Man bija jāzina, vai gabaliņš, pie kura esmu strādājusi iepriekšējā dienā, ir pieņemts. Taču ikdienā ceļos ap septiņiem no rīta. Man ir rokas pulkstenis, kurš skaita soļus, tāpēc pēdējos gadus piecas dienas nedēļā no rītiem noeju piecas jūdzes, kas ir aptuveni 6,5 kilometri. Tas man prasa kādu pusotru stundu. Tā ir mana vingrošana.

Pēc tam atgriežos mājās un vismaz četras piecas stundas komponēju. Mums mājā ir divas studijas, tāpēc nekur nav jābrauc, ja vien nav ieraksts ar orķestri.

– Kā kaķi reaģē uz to, ka mājā nemitīgi skan mūzika?

– Man ir klienti, kuriem ir alerģija no kaķa spalvām, tāpēc kaķiem ieeja studijā ir aizliegta. Viņi lielākoties neko nedzird, jo abām studijām ir skaņas izolācija.

– Bez kāda ēdiena jūsu ģimenē nav iedomājamas svinības?

Ar to mums iet visai interesanti, jo mūsu dēls Andris ir vegāns. Mājas priekšā dēls ierīkojis dārzu, kur iestādījis tomātus, gurķus, melones, dilles, kukurūzu un citus augus. Diemžēl siltā vietā mēdz ciemoties peles un žurkas, no kurām man ir ārprātīgi bail, tāpēc esmu nopirkusi grauzēju atbiedētāju.

– Kāpēc kaķus neliekat pie darba?

– Es viņus nelaižu ārā, jo mūsu pirmo kaķi koijots nokoda. Koijoti naktīs nāk no kalniem lejā, medī kaķus un citus sīkus dzīvniekus. Pie mums ierodas arī nekaunīgās vāveres. Vēl pie mājas ir avokado koks, kur tie ir tik lieli un skaisti kā āboli. Kad avokado nokrīt, vāveres nekavējoties ir klāt. Ja vēl tā vāvere kaut pusi būtu apēdusi, bet nē – izknibina mazu caurumiņu un pamet! Man tādu bail ēst, jo to gramstījusi tā velna vāvere! Bet mana mammiņa, kura savos 94 gados vēl ir ļoti ņipra, saka – nogriez nost to gabaliņu un ēd nost! Tā lielākoties arī darām.

– Vai mamma dzīvo pie jums?

– Viņai ir sava māja, bet blakus viņai dzīvo mana māsa Brigita, kura ir fantastiska mūziķe un burvīgs cilvēks. Viņa rūpējās arī par manu tēti, pirms viņš aizgāja mūžībā, un tagad aprūpē arī mammu. Taču, kad Brigita ir atvaļinājumā, mamma dzīvo pie manis. Tad es viņai katru dienu gatavoju trīs ēdienus. Taču viņa ēd kā putniņš.

Mamma ir piedzīvojusi kara laiku, tāpēc viņa nevar pārdzīvot, ja ēdiens jāmet ārā, un cenšas apēst katru mazāko kumosu. Ja ir palikusi maza maizes šķēlīte ar siera gabaliņu, kuru vairāk nevajadzētu glabāt, viņa saka – Dieva dēļ, nesvied prom, ietin, es to ēdīšu vakariņās!

– Vai amerikāņi skābē gurķus?

– Šogad Andris pirmo reizi skābēja. Es gan nezinu, kas viņam no tā sanāca. Kad aizbraukšu mājās, nogaršošu. Mēs ar vīru un meitām ar prieku baudām viņa eksperimentus. Nupat mums bija tomātu balle. Dēla dārzā bija nogatavojušās četras dažādas tomātu šķirnes, tāpēc uzaicinājām ģimenes locekļus uz tomātu degustāciju pie baltiem galdautiem klātiem galdiem. Katram tika pasniegts viens tomāts, kuru vajadzēja izgaršot. Un balles noslēgumā Andris mums pasniedza vegānu picu.

– Ar kādu aromātu jums asociējas Rīga?

– Pirms dažiem gadiem Latvijā viesojos maijā, kad ziedēja ceriņi. Mēs bijām Saldū uz Latvijas skolu jaukto koru salidojumu Mēs lidosim!. Un es joprojām atceros to reibinošo ceriņu smaržu. Likās, ka es varu sasmaržot ne tikai tos, bet visu, kas ir zaļš. Otrs aromāts, ar kuru man asociējas Latvija, ir sēņu mērce. Ja saožu – kāds taisa baraviku vai gaileņu mērci –, man uzreiz šķiet, ka esmu Latvijā. Un, protams, Latvijas smarža nav iedomājama bez dillēm. Tās Amerikā lietoju teju pie katra ēdiena. Mani draugi vienmēr smejas – atkal tā Lolita ar savām dillēm!

– Starp citu, kādas smaržas jūs pati lietojat?

– Man patīk Havajas salu ziedu un tuberozes aromāti, man patīk arī tādas klasiskas un nemirstošas vērtības kā Chanel No.5. Arī Dzintara smaržas. Taču es nedrīkstu lietot parfimēriju. Ierakstu studijās, kur cilvēki plecu pie pleca spēlē mūziku, lietot smaržas ir kategoriski aizliegts. Kad viena smarža konkurē ar otru, cilvēkiem var būt slikta dūša.

– Jums ir kādas vājības?

Protams! Viena no lielākajām – esmu pārlieku jūtīga. Ar gadiem esmu iemācījusies tikt ar to kaut kā galā, taču ne vienmēr tas izdodas. Esmu arī ļoti kautrīga, bet arī to esmu iemācījusies pārvarēt. Iekšējā Lolita ir tāda, kura labprātāk sēdētu klusiņām kādā burbulītī un vērotu no malas, nevis ar visiem cīnītos. Tikai beidzamos sešus gadus esmu aptvērusi, ka dažreiz nepieciešams iziet no savas komforta zonas, lai saprastu, ka visi esam tikai cilvēki, mums katram ir savas vājības, nelaimes, pārdzīvojumi un ne vienmēr tie, kas izliekas, ka viņu dzīve ir rožu dārzs, tā arī jūtas. Ne vienmēr tie, kuri ir tievi, perfekti un bez krunkām, ir laimīgi. Katram ir savas problēmas.

Arī manā dzīvē ir bijuši ļoti tumši brīži…

Manai meitai Ilzītei tagad ir 26 gadi, bet 20 gadu vecumā viņai atklāja krūts vēzi. Viņai noņēma abas krūtis, viņa izgāja gan ķīmijterapiju, gan staru terapiju. Kad tas viss notika, es kā māte burtiski gulēju vannasistabā uz grīdas un raudāju, jo vienkārši nespēju emocionāli ar to visu tikt galā. Mana dzīve vienā mirklī bija mainījusies par 180 grādiem. No tā, ka šķita: viss ir perfekti līdz tam, ka nekas vairs nebūs labi. Tad aptvēru, ka ar pilnu krūti ir jāizdzīvo katrs brīdis, jo nākamā var arī nebūt. Par laimi, Ilzīte vēzi uzveica.

Ļoti labi atceros arī laiku, kad mans tētis mira… Vairākas reizes sanācām visa ģimene kopā, lai atvadītos, jo ārsti teica, ka stundas ir skaitītas. Bet nedēļu vēlāk tētis atkal staigāja riņķī un viss bija labi. Tā tas turpinājās sešus mēnešus – vienu dienu ļoti slikti, bet nākamajā jau labi. Taču tā mums bija kā dāvana, kas mums lika apstāties, nomierināties un nesteigties visu laiku kaut kur.

– Jūs ļoti labi izskatāties, kā to panākat?

Man ir diezgan augsti vaigu kauli, varbūt tāpēc izskatos jaunāka par saviem gadiem. Ļoti daudz arī staigāju un pilnībā nelietoju alkoholu. Iespējams arī tas palīdz manai ādai.

– Jūs principiāli nelietojat alkoholu vai tas jums savulaik radīja problēmas?

– Zināmā punktā savā dzīvē alkoholu lietoju krietni par daudz. Un, lai arī nedzeru jau vairāk nekā 20 gadu, joprojām esmu pieskaitāma pie alkoholiķiem. Bijušo – nav! Tāpēc tagad palīdzu cilvēkiem ar šādu problēmu. Ne jau visi alkoholiķi ir tādi, kas staigā sarkaniem deguniem. Ir cilvēki, kuri ļoti tālu savā dzīvē tikuši, ir spējīgi, taču dzer, lai mazinātu stresu.

Arī es savulaik dzēru šā paša iemesla dēļ, līdz konstatēju, ka lietoju par daudz, vairs nevaru pastrādāt, jo esmu jau kā lupata. Godīgi sakot, esmu ievērojusi, ka latvieši diezgan daudz dzer. Es gan nevienu nenosodu, katrs rīkojas tā, kā viņam labāk.

– Jums ir stiprs raksturs, ja nenorāvāties brīdī, kad uzzinājāt par meitas slimību…

– Nē, par alkoholu pat nedomāju. Acīmredzot ir augstāki spēki, kas man palīdz. Un man sen ar to vairs nav problēmu. Cita lieta – ēdiens. Man patīk garšīgi paēst, bet man, lai uzturētu sevi formā, jāēd kā putniņam. Man šķiet, ka tas nav godīgi, ka vielmaiņa uz vecumu palēninās un jāsāk ēst arvien mazāk. Būtu labi, ja dzīvē viss būtu iekārtots otrādi. Ja es varētu samaksāt 100 000 dolāru, lai nekad mūžā man vairs nevajadzētu ieturēt diētu, es to darītu.

– Kā vērtējat mūsu jauno prezidentu Egilu Levitu?

– Par viņu maz ko zinu, taču esmu dzirdējusi, ka amerikāņu latvieši viņu augstu vērtē. Ar lielu sajūsmu gaidu, lai redzētu, kas nu būs. Jo arī Ministru prezidents ir mūsējais. Latvijai sācies ļoti interesants laiks.

 

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs