Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā tu domā, ko Andrejs Žagars būtu teicis par tavu uzstāšanos kopā ar Džonatanu?
– Kristīne: Es ceru, ka viņam patiktu. Tāds bija mans uzdevums sev pašai – izdarīt visu tā, lai Andrejam patiktu. Galvenais man bija, lai nesanāktu pārāk skumji. Tomēr, koncerta izskaņā dziedot Džuzepes Verdi āriju Pace, pace, mio Dio, man bija skumji… Mans uzdevums bija arī neaizmirst par kaislībām, emocijām un izaicinājumiem, kas tik svarīgi bija Andrejam, un viņš mani kā mākslinieci tādā garā arī izaudzināja.
Tāpēc par pārsteigumu koncertā piedāvājām Džonatana uzstāšanos. Viņš jebkurā gadījumā būtu šeit, zālē, kā skatītājs, jo šajā laikā bija ieplānojis braukt pie manis ciemos uz Latviju. Vaicāju Džonatanam, vai viņš vēlas nodziedāt kopēju duetu ar mani šajā koncertā, un viņš atbildēja: «Kas par jocīgu jautājumu?!» Mēs sapņojam par kopēju duetu operā Manona Lesko. Es jau biju to apguvusi, bet Džonatans to izdarīja speciāli šim notikumam.
– Kāds ir Džonatans?
– K.: Pirmkārt, mēs esam skatuves partneri, un mani fascinē viņa tembrāli siltā balss, viņa personība mūzikā. Man patīk, ka uz skatuves ir dzīvs cilvēks – viņa siltums, aktierspēle un emocijas dziedāšanas laikā. To es pamanīju pagājušā gada jūlijā izrādē Bohēma Tenglvudas festivālā, kur dziedājām kopā. Pēc tam sarakstījāmies, pamazām radās plāni, daži koncerti.
– Jūs uzreiz sapratāt, ka patīkat viens otram?
– K.: Jā, tas tiešām nebija pakāpeniski. Uzreiz notika kaut kāds emocionāls klikšķis, bija dzirkstelīte, lai gan sākotnēji baidījos sev tajā atzīties. Cenšamies būt draugi un kolēģi. Svarīgi, lai privātās lietas neietekmē mūsu darbu. Māksliniekiem tas ir grūti, bet Džonatans ir ļoti optimistisks. Abi esam Skorpioni un varam runāt vienā valodā – gan emocionāli, gan profesionāli. Kad man vairs nav spēka vai uzmācas slinkums, viņš mani vienmēr uzmundrina, atbalsta, palīdz itin visos jautājumos. Džonatans man ir laba aizmugure. Un arī otrādi ir tāpat.
– Džonatan, ar ko jūs Kristīne savaldzināja?
– Džonatans: Pirmais, kas man iepatikās, bija viņas smaids. Kristīne ir ļoti skaista un dabiska, un tā liek justies visiem, kas ir viņas klātbūtnē. Viņa ir mīļa un labsirdīga. To es jūtu gan tad, kad mēs apskaujamies, gan tad, kad redzu viņu dziedam uz skatuves.
– Kā klājas tavai meitai Adrianai? Viņa viegli pieņēma mammas jauno draugu?
– K.: Visi esam ļoti draudzīgi, neviens nestrīdas. Meita tagad mācās Latvijā, starptautiskajā skolā Piņķos, un viņai ir sava pasaule. Viņa zina, ka visi viņu ļoti mīl – gan mēs, gan tētis. Šobrīd meitai ļoti svarīga ir komunikācija. Tāpēc mēģinu pavadīt ar viņu tik daudz laika, cik vien tas ir iespējams. Sakārtoju savus darbus tā, lai biežāk būtu kopā. Tas gan nav vienkārši, jo viens iestudējums aizņem sešas septiņas nedēļas.
Populārākie raksti
– Šāgada nogale tev ir ļoti piepildīta.
K.: Patlaban strādāju Drēzdenē. Aktīvi gatavojos koncertam Ķīnā, un vēl šogad uzstāsimies Maskavā, kur Galā koncertā dziedāšu kopā ar Džonatanu. Priekšā arī koncerts Japānā. Paralēli gatavoju jaunu lomu izrādei Boloņas operā, un tas man arī būs nopietns izaicinājums – dziedāt itāļu operu Itālijā.
– Novembrī presē parādījās ziņa, ka tavs bijušais vīrs diriģents Andris Nelsons apprecējies ar vācieti Alisi Heidleri. Vai tu zināji, ka viņam izveidojušās jaunas attiecības?
– K.: Zinu, ka viņam klājas labi. Mums ir draudzīgas koleģiālas attiecības. Taču galvenais mums abiem ir mūsu meita Adriāna Anna.
– Džonatans pieļauj domu, ka abi varētu dzīvot Latvijā?
– K.: Tagad tā īsti kopā dzīvot mums nemaz nesanāk, jo katram ir savas izrādes un koncerti. Šajā reizē viņš bija plānojis atbraukt, lai sagādātu kādu pārsteigumu manā dzimšanas dienā. Un šī bija pirmā reize, kad Džonatans no sirds pateica: «Kā man te, Latvijā, patīk!» Sākumā jau viņš neko daudz no Latvijas un latviskā nesaprata, tikai pamazām vēroja vidi un cilvēkus, un Džonatans ir pamanījis, ka latvieši ir jauki, viesmīlīgi un uzmanīgi. Pirms koncerta es viņu brīdināju – publika te ir ļoti piesardzīga, bet, kad atvērsies, vaļā nelaidīs. Tā arī bija.
