Rīga +12°C 
Jubilejas priekšvakarā sarunā ar žurnālu Privātā Dzīve Māris Gailis joko, ka svarīgākais viņa dzīvē vēl tikai sekos. «Cerams, viss notiks, kā plānots. Vēl jau līdz jubilejai ir jānodzīvo,» smej viņš. «Esmu nodzīvojis pusi no 150 gadiem. Man viss vēl priekšā,» smaida viņš. «Un es noteikti nejūtos tā, it kā man būtu sācies mūža noriets. Nē! Mana pārliecība, ka līdz 75 gadiem vēl ir jaunība, un tikai tad sākas vidējais vecums.» Tomēr arī šī robeža, kā izrādās, ar gadiem kļuvusi nosacīta. Ar katru gadu tā jaunības skala pabīdās uz priekšu.
Cilvēki dzīvo arvien ilgāk un sirmā vecumā izskatās daudz labāk nekā mūsu vecāki kādos 45 gados.»
Tāpat kā 70. jubilejā, arī šoreiz svinēts tiks vērienīgi un mājas pagalmā. «Esmu uzaicinājis aptuveni 200 viesus. Man viss notiek dārzā. Dzimšanas diena iekrīt jūlijā, ir ļoti izdevīgi. Varu taisīt ārā un nedomāt par telpu īri. Vienīgais jācer, ka nebūs lietus. Lai gan – arī tas mūs neapturēs. Greznu piļu īre uz jubilejām nav manā stilā,» teic Gailis.
Katru gadu svinībām ir sava tematika. «Pirms pieciem gadiem, man bija jūras tematika, šoreiz ballīte būs pagājušā gadsimta 50. gadu stilā. Tā ir pirmā dekāde, kurā dzīvoju. Piecdesmito gadu stilā būs mūzika, noformējums, arī ēdiens, piemēram, siļķe, bet saldajā – rupjmaize ar sviestu un pa virsu – cukurs. Tāda kārtīga pēckara gadu stilistika. Pats būšu saģērbies arī šo gadu stilā,» sola Māris.
Šogad viesus sagaidīs kāds īpašs pārsteigums. «Esmu uzrakstījis grāmatu, savu biogrāfiju – to visiem uzdāvināšu. Viņi no manas ballītes tukšām rokām neaizies.» Svinību plānošana ir pilnīgā Māra pārziņā. «Visu domāju, sagādāju, dekorēju… Citiem neuzticos. Sieva Zaiga man, protams, piepalīdz, bet baigi netraucē. Jo viņai nepatīk balles, knapi uz tām vispār ierodas un vienmēr draud, ka brauks prom. Mums gan svētki iekrīt vienā dienā.
Man dzimšanas diena, bet Zaigai – vārdadiena, tāpēc viņai piespiedu kārtā nākas piedalīties,» smejas jubilārs.
Dāvanu jautājumā Māris jau daudzus gadus palicis uzticīgs savai pārliecībai. «Ielūdzot viesus, dāvanu vietā lūdzu ziedot līdzekļus Rīgas Riharda Vāgnera biedrībai. Arī šis gads nav izņēmums. Lūdzu arī, lai viesi man nenes puķes. Atbalsts šai biedrībai mani iepriecinās daudz vairāk. Noteiktā vecumā ar dažādiem krāmiem jau tāpat ir pilna māja.»
No saņemtajām dāvanām visspilgtāk viņam atmiņā palicis bērnu sagādāts pārsteigums. «Pirms gadiem viņi man nopirka biļetes uz Anthony koncertu Itālijā, Turīnā, romiešu tipa stadionā. Tas bija kaut kas nebijis.»
Vairāk lasi žurnālā Privātā Dzīve!
