Klepus klāt! Kā ārstēsim?

Bērna veselība
Zane Blanka
Zane Blanka
11. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Var teikt, ka klepus ir gluži vai obligātais pirmskolas vecuma slimošanas minimums, jo bez tā neizaug teju neviens mazais. Bieži vien klepus ir visai nevainīgs – uznāk un pēc laika pāriet –, tomēr tā nav vienmēr. Kā atšķirt klepus dažādos veidus? Un kā palīdzēt mazajam klepotājam? Konsultē INETA GRANTIŅA, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas pediatre, alergoloģe un pulmonoloģe.

Ar veselo saprātu

Klepus uzdevums ir attīrīt bronhus no dažādiem kairinātājiem – gan tiem, kas tajos iekļuvuši no ārpuses (putekļi, ziedputekšņi, pārtikas daļiņas, svešķermeņi), gan tiem, kas radušies organismā (gļotām, strutām, asinīm, atmirušiem audiem). Lai arī klepus ir visai bieži sastopama kaite, atrast tā cēloni ne vienmēr ir viegli. Turklāt tas var būt arī mānīgs, jo sākumā ir nevainīgs, bet ar laiku var kļūt vainīgs. Tāpēc galvenais vecāku uzdevums, ja mazais sācis klepot, – būt vērīgiem un nepalaist garām arī šķietamus sīkumus, jo tieši tie nereti var palīdzēt ārstiem izprast slimības raksturu.

Nav vajadzības skriet pie ārsta pēc katras bērna ieklepošanās, tomēr nevajadzētu arī ignorēt ilgstošu klepu un citus it kā ar to nesaistītus simptomus, jo aiz tiem var slēpties arī kāda smagāka slimība.

«Tas, vai ārstam izdosies precīzi noteikt diagnozi, ir ļoti atkarīgs no vecāku stāstītā. Ja vecāki atved pie ārsta klepojošu bērnu un saka – viņš bieži slimo, pasakiet, kas viņam kaiš –, ar to ir par maz. Vecākiem jāvar pastāstīt nianses, ko ir bijusi iespēja novērot tikai viņiem, ik dienas esot blakus savam bērnam: kāds ir klepus raksturs; kā tas ir attīstījies; kad sācies; kad bērns klepo vairāk; kādus medikamentus ir lietojis; vai viņam ir alerģijas; vai tādas ir citiem ģimenes locekļiem; vai ir bijusi saskare ar tuberkulozi. Mums, ārstiem, atbildes uz šiem jautājumiem ir ļoti svarīgas,» skaidro Ineta Grantiņa. «Dažkārt vecāki pārcenšas – izpilda visus iespējamos testus un analīzes vēl pirms pirmās konsultācijas ar ārstu, tomēr tie bieži nedod vajadzīgo informāciju, jo tikai pēc bērna apskates un sarunas ar vecākiem speciālists var izlemt, tieši kādas pārbaudes bērnam būs nepieciešamas. Sanāk, ka vecāki tikai lieki iztērē naudu un bez vajadzības nomoka bērnu dažādās procedūrās un kabinetos.»

Klepus parastais

Nekā pārsteidzoša un jauna – klepus patiesi ir viens no biežākajiem iemesliem, ar ko mazu bērnu vecāki vēršas pie ārsta, apstiprina Ineta Grantiņa. Visbiežāk tas norit kombinācijā ar iesnām (tās parasti sākas pirmās), var būt arī paaugstināta temperatūra, un gandrīz vienmēr to izraisa vīruss, tāpēc to dēvē par vīrusa slimību jeb, vienkārši sakot, saaukstēšanos. Visbiežāk ar saaukstēšanos slimo tieši mazie bērndārznieki, jo dārziņā ar vīrusiem, tā teikt, apmainās (gaisa pilienu veidā). Ja bērns ir saaukstējies un viņam nekļūst sliktāk, vecākiem nav pamata stipri satraukties. Pirmskolas vecumā, kad veidojas bērna imunitāte, viņš var saaukstēties līdz pat desmit reizēm gadā, un tas ir normāli. Pirmās piecas dienas pēc klepus sākšanās ir labi pavērot, kā tas attīstās, un nesteigties ar specifisku ārstēšanu. Ja šo dienu laikā bērnam kļūst sliktāk, jāvēršas pie ārsta, bet, ja pašsajūta uzlabojas, tas nav nepieciešams un var veseļoties mājās.

Protams, ja bērnam ir ļoti slikti jau pirmajās dienās – ir augsta temperatūra, viņš neēd, nedzer, klepus ir ļoti mokošs –, gaidīt nedrīkst, jāvēršas pie ārsta uzreiz.

Daktere Grantiņa atzīst, ka vecāki nereti ļoti satraucas, ja bērnam klepus nepāriet nedēļas vai – vēl ļaunāk – divu nedēļu laikā, viņiem tas šķiet ļoti ilgs laiks, tomēr, ja bērns jūtas labi (spēlējas, smejas, ēd un dzer), ja klepus nekļūst spēcīgāks, ja nav augstas temperatūras, klepus var ilgt līdz pat četrām nedēļām. Ja bērnam kļūst redzami labāk un ceļš ved uz izveseļošanos, klepum jāļauj dabiski pāriet. Jāatceras arī tas, ka klepus slimošanas laikā mainās. Sākumā visbiežāk tas ir sauss, bet uz beigām – mitrs, atklepojošs.

Kā ārstēt vīrusa izraisītu klepu?

*Daudz šķidruma. Ūdens, zāļu tējas. Īpaši labi derēs ceļmallapas, pelašķi, piparmētras, priežu pumpuri, Islandes ķērpji, egļu dzinumi, mārsils, liepziedi, raudene, gaiļbiksītes, māllēpju ziedi. Tomēr ar zāļu tējām jāuzmanās tad, ja mazajam ir novērota alerģija pret ziedputekšņiem. Tad labāk dzert ūdeni.

*Sīrupi. Daudzi vecāki ļoti aizraujas ar klepus sīrupu pirkšanu un došanu bērnam, bet bez tiem var iztikt, uzskata daktere Grantiņa. Patiesībā šo sīrupu efektivitāte klepus ārstēšanā nav zinātniski pierādīta, un sīrupi vairāk domāti vecāku mieram, nekā bērnu veselībai. Bet, protams, tā kā tie ir gardi, var gadīties, ka bērnam pēc to lietošanas tiešām kļūst labāk. Kā tai dziesmiņā – veseļoties palīdz konfektīte. Ja tā, sīrupu mazajam var piedāvāt. Starp citu, pētījumos pierādīts, ka medum ir vēl labāks placebo efekts. Ar nosacījumu, ka bērns pret medu nav alerģisks.

*Kāju sildīšana. Ja mazajam nav temperatūras, kājas var pakarsēt ūdenī (tam var pievienot arī sinepju pulveri). Kad ūdens sāk atdzist, procedūra jāpārtrauc un jāvelk kājās vilnas zeķes. Ja tās kož, zem tām var pavilkt plānu kokvilnas zeķīti.

*Tautas metodes. Rutks ar medu – rutkā izdobj bedrīti, liek iekšā medu un, kad tas sāk suloties, lieto pa vienai tējkarotei šķidruma, vairākas reizes dienā. Līdzīgi ar sīpolu: smalki sakapā, pieliek medu, un, kad atdalās suliņa, to lieto pa vienai tējkarotei. Protams, ja mazajam ir alerģija pret medu, šīs receptes nav ieteicamas.

*Inhalācijas. Diezgan populāri ir inhalatori (nebulaizeri) – speciālas ierīces, ko var iegādāties aptiekā un caur kurām bērns ieelpo tvaikus, kas ārstē elpceļus. Bronhu obstrukcijas, astmas vai alerģijas gadījumā caur inhalatoru inhalē medikamentus. Ja ir vienkārši saaukstēšanās, var inhalēt fizioloģisko šķīdumu (tas gan nopērkams ar recepti). Dažkārt kā alternatīvu iesaka izmantot Boržomi minerālūdeni. Daktere Grantiņa gan neiesaka to darīt, jo tas tomēr ir minerālūdens, kura sastāvā ir dažādi sāļi un citas sastāvdaļas, kuru ietekme uz elpceļiem nav izpētīta. Tieši tāpat caur inhalatoru nevajadzētu inhalēt klepus sīrupus vai citas zāles, ko nav paredzēts lietot šādā veidā un ko nav ieteicis ārsts. Viņa uzskata, ka inhalatora izmantošana sevi patiešām attaisno tikai gadījumos, kad tas tiek izmantots medikamentu ieelpošanai.

Vēl viens inhalāciju veids, ko atceramies vēl no savas bērnības, ir karstu tējas (visbiežāk – kumelīšu) tvaiku ieelpošana. Tomēr mazam bērnam noteikti nevajadzētu piedāvāt elpot karstos tējas tvaikus tieši no katla, tā viņš var apdedzināties. Ja vecāki vēlas, var šādu kūpošu katlu novietot bērna istabā, kurš viņš guļ (vietā, kur viņš to nevar aizsniegt).

*Masāžas. Tās sauc par krūšukurvja drenāžas masāžām, un tās ar ārsta nosūtījumu veic bērnu masieri. Masāžu var veikt jau zīdaiņa vecumā un tad, ja mazajam nav paaugstināta temperatūra. Masieris ar specifiskām kustībām izmasē mazuļa krūškurvi, veicinot atklepošanu un elpceļu iztīrīšanos un tādā veidā mazinot trokšņus plaušās.

*Elpošanas un kustību vingrojumi. Ja mazais jūtas labi un ir gatavs kustēties un rotaļāties, speciāli elpošanas un kustību vingrojumi var palīdzēt ātrāk atbrīvoties no klepus. Var sākt vienkārši ar izdauzīšanos un izlēkāšanos pa gultu, spilvenu kaujām un smiešanos. Bet var izvēlēties arī mērķtiecīgākas darbības, kas saistītas ar dziļākas ieelpas un izelpas veikšanu: pūst ziepju burbuļus; pūst sveces; piepūst balonus; pūst ar salmiņu glāzē burbuļus; pūst pa galdu vates pikucīti; pūst kādu pūšamo mūzikas instrumentu. Tāpat noderēs arī fiziskās kustības – bumbas mešana gaisā; kūleņi; rāpošana; boksēšanās; lēkšana ar lecamauklu.

Ja klepus nepāriet!

Līdz četrām nedēļām klepus uzskatāms par akūtu. Ja tas ilgst vairāk nekā četras nedēļas, to ārsta uzraudzībā var turpināt novērot līdz pat astoņām nedēļām, apstiprina daktere Grantiņa. Ja šajā laikā klepus tomēr nemitējas, tad to jau uzskata par hronisku un ir jāmeklē cēloņi. Pirmsskolas vecuma bērniem biežākie hroniska klepus ierosinātāji ir bakteriāls bronhīts, astma vai aizdegunes tecēšana. Tomēr klepus cēloņu spektrs ir visai plašs, tāpēc nepieciešami rūpīgi izmeklējumi speciālista uzraudzībā.

CITI KLEPUS CĒLOŅI

Bronhīts

Visbiežāk tas ir turpinājums parastajai vīrusa slimībai. Bronhītam raksturīga paaugstināta temperatūra, sagurums, iesnas un, protams, klepus, kas ir tā galvenais simptoms. Sākumā klepus ir sauss, mokošs, uz slimības beigām kļūst mitrāks, ar krēpām. Bronhīta laikā iekaist bronhu gļotāda, bronhos un plaušās ir saklausāmi trokšņi, tomēr tas nenozīmē, ka bronhīta ārstēšanā jāķeras klāt smagajai artilērijai – antibiotikām. Svarīgi zināt – akūtu bronhītu gandrīz vienmēr izraisa vīruss, un, pat ja ir iesaistīta baktērija (tas notiek reti), tas nenozīmē, ka uzreiz nepieciešamas antibiotikas. Tās jālieto tad, ja no bronhīta tālāk attīstās pneimonija jeb plaušu karsonis. Diemžēl ļoti bieži ģimenes ārsti, konstatējot bronhītu, izraksta tieši antibiotikas.

Vairākos pētījumos ir apstiprinājies, ka akūta bronhīta ārstēšanai antibiotikas nav nepieciešamas tikpat kā nekad!

Tomēr ārsti antibiotikas izraksta vairāk nekā 70 procentos gadījumu. Pamatojums? Ja nu gadījumā kļūst sliktāk, labāk uzreiz dzert antibiotikas, un miers. Šāda pieeja nav saudzīga bērna veselībai – tieši otrādi, nepamatoti lietotas antibiotikas grauj viņa imunitāti un veicina antibiotiku rezistenci (kad antibiotikas zaudē savu spēku cīņā ar infekcijām).

Bronhīts var būt arī ar obstrukciju, kad sašaurinās bronhi, apgrūtinot elpošanu un izraisot sēkšanu, čīkstēšanu krūtīs. Tie ir astmai līdzīgi simptomi. Ja bronhīts ar sēkšanu atkārtojas bieži, tas ir viens no kritērijiem ceļā uz astmas diagnozi. Ārsti šīs epizodes uzskaita, un, ja bērna ģimenē kāds slimo ar astmu un/vai ja viņam ir paaugstināta jutība pret dažādiem alergēniem, pastāv diezgan liela varbūtība, ka viņam diagnosticēs astmu. Tomēr – elpas trūkums un sēkšana ne vienmēr nozīmē, ka bērnam būs astma, tas var būt specifisks vīruss, kam raksturīgi šādi simptomi.

Ja, slimojot ar bronhītu, ir augsta temperatūra (virs 38 grādiem), var izmantot sīrupu tās pazemināšanai. Ja ir bronhīts ar sēkšanu, ārsts nozīmēs medikamentus obstrukcijas mazināšanai. Tomēr citādi bronhīts ārstējams tāpat kā saaukstēšanās – ar šķidruma uzņemšanu, kustībām, masāžu.

Alerģija

Šis ir viens no izplatītākajiem klepus iemesliem. Alerģiskais klepus parasti ir sauss, mokošs, un parasti sākas pēc saskares ar alergēnu – ziedputekšņiem, putekļiem, dzīvnieku spalvām. Parasti tas ir kombinācijā ar iesnām. Ja kontakts ar alergēnu nepāriet, nepāriet arī klepus, tāpēc tas var būt ilgāks nekā vīrusa izraisītais. Piemēram, ja bērnam katru gadu pavasarī ir sauss, ilgstošs klepus, tad jāaizdomājas par ziedputekšņu alerģiju. Daktere Grantiņa gan atzīst, ka dažkārt šie bērni nonāk pie speciālista tikai pēc trim četriem gadiem, kad vecākiem ir bijusi iespēja pamanīt sakarības slimošanas raksturā. Ar jau pieminētajiem ziedputekšņiem var būt arī tā, ka lietainākā pavasarī alerģija var neizpausties, un tāpēc ir grūti uzreiz izdarīt secinājumus.

Astma

Astma ir hronisks elpceļu iekaisums, kā laikā pietūkst elpceļi un kļūst jutīgi arī pret dažādiem kairinātājiem: putekļiem, ziedputekšņiem, dzīvnieku spalvām, cigarešu dūmiem. Astmai raksturīgs sauss, kairinošs klepus, apgrūtināta elpošana, smagākos gadījumos arī elpas trūkums.

To, vai bērnam ir astma vai tikai astmai līdzīgi simptomi, līdz sešu gadu vecumam ir ļoti grūti noteikt, diagnozes noteikšanai nepieciešams laiks un novērojumi.

Daktere Grantiņa skaidro, ka bērniem atšķirībā no pieaugušajiem astmas izpausme var būt tikai klepus bez citiem klasiskajiem simptomiem. Parasti klepus ir izteiktāks no rītiem vai vakaros, parādās fiziskās slodzes laikā. Par astmu var liecināt arī sēkšana bronhos vīrusa slimības laikā, kā arī tas, ka starp slimošanas epizodēm, kas gada laikā pirmskolas vecumā var atkārtoties teju katru mēnesi, klepus tomēr nepāriet. Dažkārt mulsumu rada jēdzieni astma un bronhiālā astma. Daktere Grantiņa kliedē šaubas – tas ir viens un tas pats.

Astmu ārstē ar speciāliem inhalējamiem medikamentiem, kas mazina elpceļu pietūkumu un iekaisumu. Tie ir recepšu medikamenti, ko nozīmē ārsts.

Klepus no kakla

Vēl viens klepus iemesls var būt rīkles gļotādas iekaisums – faringīts. Tad klepus ir mīksts, ne ļoti kairinošs. Bērnam ir apsārtis, sāpošs kakls, un klepus vēl vairāk kairina iekaisušo gļotādu, tāpēc katra klepošanas sērija ierosina nākamo un ir grūti pārtraukt klepot. Svarīgi mazināt gļotādas kairinājumu, un to var izdarīt, piemēram, pasūkājot kādu speciālo ledenīti.

Arī lielā elpvada (trahejas) gļotādas iekaisums – traheīts – var izraisīt klepu. Tas parasti ir sauss, mokošs, un bērns klepo gan dienā, gan naktī. Traheīts parasti norit kombinācijā ar kādu citu slimību, piemēram, gripu, bronhītu.

Sausu, rejošu un mokošu klepu, kurš parasti parādās naktī, var izraisīt arī balsenes iekaisums laringīts. Tad klepus var noritēt gluži kā lēkme, kuras laikā bērnam pat grūti paelpot. Nevajag satraukties, jādod mazajam padzerties, var atvērt logu un mudināt mazo paelpot svaigu gaisu. Tā kā iekaisusi balsene, tad, lai laringīts ātrāk pāriet, svarīgi saudzēt balsi un neļaut bērnam daudz runāt, klaigāt.

Klepus no iesnām

Viens no biežākajiem iemesliem bērnu klepum ir tā dēvētais aizdegunes tecēšanas sindroms. Ja mazajam ir iesnas, tās kairina tos klepus receptorus, kas atrodas aizdegunē (klepus receptori atrodas no deguna vidus līdz pat bronhiem), un tas izraisa klepu. Šis klepus parasti ir mitrs, atklepojošs. Naktīs bērns elpo tikai caur muti un krāc. Vecāki bieži sabīstas, jo domā, ka bērns ir nopietni saslimis, tomēr klepus šajā reizē saistīts tikai ar augšējiem elpošanas ceļiem, un, lai no tā atbrīvotos, jāārstē iesnas. Otrs iemesls šim sindromam var būt palielinātas aizdegunes mandeles (adenoīdi), tad ir jāvēršas pie otorinolaringologa un jāpārbauda, vai nav nepieciešama papildu operatīva terapija.

Elpceļos svešķermenis

Kā tas tur nokļūst? Aizrijoties ar pārtiku vai kādu sīku priekšmetu, piemēram, Lego klucīti. Visbiežāk elpceļos nonāk tieši pārtikas daļiņas – rieksti, burkāni, popkorns. Bērns ēdot lēkā, skrien, smejas un aizrijas. Lielāko daļu kumosa, iespējams, izklepo, bet kaut kas var palikt elpceļos un izraisīt nepatīkamu klepu, kam bieži pievienojas arī sēkšana, ir krēpas. Ļoti bieži mazie aizrijas tieši slimošanas laikā, kad ir iesnas un klepus, jo ir apgrūtināta elpošana un var gadīties šķaudīt. Nereti svešķermeņa izraisīto klepu jauc ar astmu un sāk ārstēt to, bet tad šai terapijai (tāpat kā jebkurai citai šajā reizē) nav nekāda efekta – klepus nepāriet. Ja vecāki aizrīšanās epizodi aizmirsuši vai palaiduši garām un par to nepastāsta ārstam, bērns ar svešķermeni var nostaigāt pat gadu, kas, protams, nav labi, jo tas elpceļos rada iekaisumu un var izveidot infekcijas perēkli, kas struto. Tad bērnam var būt paaugstināta temperatūra. Lai konstatētu svešķermeni, jāveic speciāla pārbaude – bronhoskopija. Kad konstatēts, kur tieši tas iesprūdis, veic tā izņemšanu vispārējā anestēzijā, bet, ja tas bronhos jau ieaudzis vai nokļuvis ļoti dziļi, var būt nepieciešama arī sarežģītāka ķirurģiska operācija

Pneimonija jeb plaušu karsonis

Tas ir plaušu iekaisums, kas visbiežāk attīstās no bronhīta, kad tam pievienojas baktērija. Visbiežāk par šo slimību liecina augsta temperatūra un pašsajūtas pasliktināšanās. Šī ir situācija, kad parasti jāsāk lietot antibiotikas. Pavisam drošu apstiprinājumu tam, ka pievienojusies baktērija, var gūt, veicot asinsanalīzes un pārbaudot C reaktīvā olbaltuma rādītāju. Ja tas ir virs normas, antibiotikas vajadzēs. Lai diagnosticētu pneimoniju, parasti veic arī plaušu rentgenu.

Garais klepus

Mazuļus pret garo klepu vakcinē divu mēnešu vecumā (garais klepus ir iekļauts kombinētajā vakcīnā). Ja bērns ir vakcinēts, viņš ar garo klepu nesaslims vai arī tā simptomi viņam izpaudīsies vieglāk. Savukārt, ja mazais nav vakcinēts, šī var būt ļoti grūti pārdzīvojama slimība. Visbiežāk garais klepus attīstās kā turpinājums parastai vīrusa slimībai. Garajam klepum ir īpašs, labi atpazīstams raksturs: klepus no parasta kļūst izteikti lēkmjveidīgs, lēkme turpinās ilgi un ir ļoti spēcīga, bērns var klepot līdz pat vemšanai. Klepus laikā asaro acis, mazulis paliek sarkans un viņam var būt izbāzta mēle. Dažkārt raksturīga zilēšana un īslaicīga elpošanas pārtraukšanās, jo klepus ir tik intensīvs, ka nav iespējams ievilkt elpu. Šādas lēkmes turpinās apmēram divas nedēļas, un tad garais klepus pamazām atkāpjas un situācija normalizējas. Akūtajā slimības periodā garo klepu ārstē ar antibiotikām, kas pieder specifiskai medikamentu grupai.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+