Insekti atgriež resursu apritē
Pirmos soļus uz biotehnoloģiju uzņēmuma «BIOMUND» radīšanu vides inženieris Kārlis Sams spēra jau pirms 10 gadiem. Uzņēmums audzē melnās dzelkņmušas, pārvēršot dažādus lauksaimniecības un pārtikas ražošanas atlikumus augstvērtīgā proteīnā dzīvnieku barībai. «Diemžēl mūsdienās daudzas dzīvnieku audzēšanas nozares mēģina viņus padarīt par pilnīgiem veģetāriešiem. Piemēram, vista nav veģetāriete, viņai ir jābūt dzīvnieku izcelsmes barībai,» uzsver Sams.
Ceļš līdz aprites ekonomikai
Pasaulē bums ar insektu audzēšanu sākās jau aptuveni pirms 15 gadiem. «Savā profesijā darbojos ar dažāda veida vides saimniecības projektiem – ar ūdens attīrīšanu, ar augsnes attīrīšanu. Profesionāli pēdējais liela mēroga projekts bija Inčukalna sērskābā gudrona dīķi, kuros sanācijas darbu ietvaros izstrādāju risinājumu gudrona pārstrādei kurināmajā. Tad arī aktīvi sāku darboties ar melnajām dzelkņmušām, jo Latvijā neredzēju labu risinājumu, kas būtu saistīts ar bioloģiskajiem atlikumiem, kuru mums kā agrārai valstij ir ļoti daudz. Šis ir unikāls veids, kā mēs varam atgūt apritē ļoti daudz resursu!» Kāpuri, kā stāsta Sams, spēj pārstrādāt dažādus augu izcelsmes atlikumus – gan alus drabiņas un dārzeņus, piemēram, kāpostus, gurķus, tomātus, gan bojātus vai pelējuma skartus graudus, kas vairs neder lopbarībai.
Ar Lauku atbalsta dienesta finansējumu Madonas pusē – tuvāk laukiem un izejvielām – nu izveidota pilotražotne. «Barību nozarē viss ir atkarīgs no apjomiem, tāpēc, lai arī mūsu ražotne ir gana liela, komerciāls mērogs tas vēl nav. Ja iekārtas darbotos pilnā jaudā, katru dienu varētu izaudzēt līdz divsimt kilogramiem dzīvu kāpuru,» paskaidro Sams. Viņš stāsta, ka vislielākais gandarījums ir par to, ka gan iekārtas, gan inženiertehniskie risinājumi radīti tieši tepat Latvijā. «Cilvēkiem parasti šķiet, ka insektu audzēšana ir kaut kas netīrs, bet patiesībā mēs strādājam ļoti modernā, kontrolētā vidē – kastes tiek mazgātas, un tiek ievērotas visas sanitārās normas. Es pat teiktu, ka tas viss izskatās pēc modernas Amazon loģistikas noliktavas.»
Ražošana bez atkritumiem
«BIOMUND» ražošanas process sastāv no trim posmiem. Un galvenais ieguvums – procesa laikā neveidojas atkritumi. Pirmais un sarežģītākais ir mušu pavairošana, jo iegādāties kāpuru oliņas no ārzemēm maksā ļoti dārgi. Otrais posms ir audzēšana, kas aizņem aptuveni 10–12 dienas. Šajā laikā kāpuriem iebaro samaltus un ar citām papildu vērtīgām vielām sabalansētus lauksaimniecības atlikumus. Trešais posms ir pārstrāde, iegūstot proteīna miltus, taukus, kurus arī izmanto kombinētajās dzīvnieku barībās, vai taukus ķīmijas nozarei – ziepēm un šampūniem, un insektu mēslus, ko var izmantot kā organisko mēslojumu.
Sams atzīst, ka šobrīd visā Eiropā insektu nozarē ir grūti laiki. Galvenais konkurents ir zivju miltu sektors – un lai gan arī tajā ir novērojams cenu kāpums, insektu milti joprojām ir dārgāki. Tomēr uzņēmums Latvijā jūtas stabili un ir atvērts investīcijām, lai pakāpeniski palielinātu apgrozījumu un atrastu gala produktam lielāku pievienoto vērtību. Sams uzsver, ka ir gatavs sadarboties ar lielajiem Latvijas pārtikas ražotājiem, kuriem šāds risinājums palīdzētu gan atbrīvoties no ražošanas atlikumiem, gan sasniegt 2030. gada klimata mērķus.
Nav drauds ne mūsu dabai, ne šķīvjiem
«BIOMUND» radītājs uzsver, ka, pirmajiem attīstot šo nozari Latvijā, neizbēgt no ledus laušanas – jāsaskaras gan ar institūciju pastiprinātu kontroli, gan sabiedrības bažām. Piemēram, viens no biežākajiem jautājumiem ir par to, vai melnās dzelkņmušas neieviesīsies Latvijas dabā kā invazīva suga. Sams to noraida: «Tā ir Dienvidamerikas tropu mušiņa – ziemā mūsu dabā tās vienkārši nosals. Audzēšanai vajadzīgs specifisks siltums un mitrums, tāpēc vienkārši būrītī ārā tās neizdzīvos.» Tāpat viņš nomierina tos, kuri satraucas, vai kukaiņi nonāks cilvēku pārtikā – tā kā audzēšanā izmanto pārtikas atlikumus, uzņēmuma produkcija ir atļauta tikai dzīvnieku barībai.
Iespēja mūsu reģionam
Lai gan biotehnoloģiju nozare prasa lielus ieguldījumus un vairākus gadus, lai ideju varētu realizēt, Sams ir pārliecināts, ka Latvijai jāiet šajā virzienā. «Mums ir visi nepieciešamie resursi, turklāt klimata pārmaiņu dēļ biotehnoloģiju nozare arvien vairāk pārbīdās uz ziemeļiem,» viņš saka.
Vecie džinsi un vīriešu krekli sāk dzīvot otrreiz
Modes zīmola «Zīle» radītāja Aiva Zīle stāsta, ka ilgtspējīga apģērba ražošanas uzņēmums radies pavisam organiski. Viņai vienmēr labāk patikusi apģērbu pāršūšana, nevis radīšana no jauna. Taču pa īstam viss sācies brīdī, kad Aivas rokās nonākusi kaudzīte vecu džinsu, kurus bijis žēl izmest labi nošūto, interesanto detaļu dēļ. No tiem tapuši pirmie mēteļi, un tieši tobrīd Aivas meita strādājusi Rīgas labdarības veikalā «Otrā elpa», kur tikko vērts vaļā dizaina stends. Mēteļi tur izrādījušies ļoti pieprasīti, un pamazām klāstam pievienojušās arī kleitas un citi tērpi.
Vēlāk sekojusi paplašināšanās un savs veikals Rīgā, Avotu ielā, taču pandēmijas laiks ieviesa savas korekcijas. «Kovids apēda veikalu,» nosaka «Zīle» saimniece. Tagad meistare radoši darbojas savā darbnīcā Apē, viņas darbi Rīgā nopērkami veikalā «Mākslas Veldze», bet laiku pa laikam viņa dodas arī uz dizaina tirdziņiem.
Attieksme mainās, bet atbildības vēl pietrūkst
Aiva atzīst, ka darbošanās šajā jomā allaž bijis izaicinājums – sabiedrība apģērbu pāršūšanu nereti uztvērusi kā joku, un šādus tērpus izvēlējušies vien cilvēki, kuri domā ārpus ierastajiem rāmjiem. Sākot strādāt, viņa pati vēl nav zinājusi tādus terminus kā upcycling vai recycling, taču, tos iepazīstot, šķitis, ka drīz vien visi sapratīs aprites nozīmi un nozare kļūs tikai pieprasītāka. Realitāte gan izrādījusies citāda – šādu meistaru joprojām ir vien neliela saujiņa, un kustība nav kļuvusi tik plaša, kā sākotnēji cerēts. Tomēr pozitīvas pārmaiņas ir jūtamas: «Ir mainījusies cilvēku attieksme – ļoti daudzi izvēlas šos produktus tieši tāpēc, ka tie ir pārveidoti, un vairs nebaidās no tā, ka tās ir lietotas drēbes.»
Vēl skarbāku realitāti iezīmē situācija ar ātrās modes apģērbiem – arī labdarības veikala «Otrā elpa» noliktavu darbinieces novērojušas, ka arvien vairāk tiek ziedoti zemas kvalitātes Shein un līdzīgu zīmolu izstrādājumi, kurus nav iespējams pārdot vai pārstrādāt, tāpēc liela daļa uzreiz nonāk atkritumos. Līdzīgi gadās arī pašas meistares darbnīcā, kad cilvēki pārstrādei atdod pārāk novalkātus vai netīrus apģērbus: «Vēl joprojām valda apziņa – es esmu atdevis, tātad izdarījis labu darbu, bet īstenībā jau nekas labs nav izdarīts, tikai pārlikta atbildība no viena uz otru.»
Katrs apģērbs – tikai vienā eksemplārā
Galvenais izejmateriāls meistares darbnīcā joprojām ir vīriešu krekli un džinsa bikses, savukārt vispieprasītākais produkts – no krekliem pāršūtās kreklu kleitas. Laiku pa laikam kāds darbs top arī no vīriešu uzvalkiem. Izvēloties kreklus, viņa dod priekšroku kokvilnai, taču nesmādē arī poliesteru, jo būtiskākais ir paildzināt apģērba dzīves ciklu: «Man liekas, ka galvenais ir, lai tie krekli ilgāku laiku nenonāk izgāztuvē, lai viņu mūžs paildzinās.»
Radošu ideju meistarei netrūkst – drīzāk pietrūkst stundu diennaktī, lai tās visas realizētu. Lai darbs ritētu raitāk, viņa izveidojusi aptuveni 12 pamata kleitu piegriezumus dažādām figūrām, dodot tiem iecienītu seriālu varoņu vārdus. Viņa smej – pēc viņas darbu nosaukumiem var ļoti labi saprast, kādi seriāli iecienīti viņas mājās. Taču masveida ražošana «Zīlē» nedraud – mainoties izejmateriāliem jeb krekliem, katrs tērps tik un tā top vienā eksemplārā: «Pat ja modelis ir viens un tas pats, kad paņemu citus kreklus, tā jau ir pavisam cita kleita.»
Atbildība sākas pašas skapī
Vaicāta par saviem iepirkšanās paradumiem, Zīle neslēpj, ka dārgos dizaineru veikalos neiepērkas – apģērbus viņa meklē lietoto apģērbu veikalos, ar drēbēm apmainās arī ar abām meitām un nesmādē arī drēbes no tādiem veikaliem kā H&M. Tomēr galvenais princips viņas skapja saturam ir pārdomāts patēriņš – lai nopirktās drēbes netiek atmestas pēc pāris mēnešiem vai gada, bet gan novalkātas līdz pēdējam – tā, ka uz labdarības veikalu tās vairs nav nesamas. «Manā garderobē ir drēbes, kuras pēc bildēm var redzēt, ka esmu vilkusi mugurā pirms 15 gadiem un joprojām velku – tajā ziņā par sevi jūtos labi,» viņa pasmaida.
Raugoties nākotnē, Zīle lielas cerības liek uz jaunajiem dizaineriem un nozares biedrībām – tieši viņu enerģija un spēja iedvesmot var palīdzēt izveidot tik ļoti nepieciešamo labvēlīgo vidi ilgtspējīgai modei. Lai gan jau tagad ir daudzi jaunieši, kuri apzināti izvēlas pārstrādātu apģērbu un izprot tā nozīmi, kustībai nepieciešams arī valsts atbalsts un skaidrs, pozitīvs vēstījums sabiedrībai. Tomēr viņa nešaubās, ka pārmaiņas notiks: «Es ceru, ka vienā dienā tā būs, jo mums jau nav variantu, mums vienkārši nav citu variantu…»
Rudens lapas kalpo kaķu labā
Kā stāsta Elvija Vanaga, projekta «Fat Cat Leaves» radītāja, ideja, ka rudens lapas varētu pārvērst vērtīgā produktā, radusies studējot maģistrantūru projektu vadībā. «Tieši vienā no studiju kursiem – «Investīciju projekti bioekonomikā» mums vajadzēja izdomāt veidu, kā pārstrādāt apkārt esošos blakusproduktus vai neizmantotos resursus un atgriezt tos atpakaļ apritē jaunā kvalitātē.»
Bez priekšzināšanām vides inženierijā atrast piemērotu ideju sākumā šķitis visai izaicinoši, taču domas sākušas grozīties ap resursu, kas tobrīd, rudenī, atradies visapkārt – rudens lapām. Tā viens studiju darbs aizvedis pie nākamā, pakāpeniski radot pārliecību, ka idejai ir potenciāls un visbeidzot tapa arī maģistra darbs. Izšķirošais grūdiens bijusi tā aizstāvēšanā. «Atceros, kā viena no komisijas loceklēm teica: «Lūdzu, neatstāj to tikai kā darbu, kas ir uzrakstīts. Lūdzu, turpini!»» atceras Vanaga.
Krāsnij vai tomēr kaķu kastītei?
Kaut ideja par lapu pārstrādi radusies jau 2022. gadā, īstais izrāviens jaunuzņēmumam sācies vien pagājušajā gadā – ar jaunu komandu, partneriem un jau iepriekš uzkrāto pieredzi. Gada laikā izdevies sasniegt ne vien cerēto, bet pat vairāk, nekā sākotnēji tika cerēts, saka Vanaga un piebilst: «Pašiem pat sev mazliet jāiekniebj, ka tas tiešām notiek ar mums!»
Bijušas vairākas idejas, ko tieši varētu iesākt ar kritušajām koku lapām rudenī. Taču, nonākot līdz granulām, priekšā bijusi izšķirošā izvēle starp divām – ražot kurināmās granulas vai tomēr pakaišus mājdzīvniekiem. Taču kopīgi testi ar pētniekiem ātri vien likuši saprast – kurināmā tirgus ir ļoti piesātināts, atdeve izrādījusies pārāk maza, turklāt lapu granulām bijis pārāk augsts pelnu saturs. Savukārt apjautājot kaķu saimniekus un balstoties arī savā pieredzē, komanda sajutusi patiesu atsaucību, jo šādi produkti lielākoties tiek importēti no tālām valstīm, kamēr Eiropā un jo īpaši Baltijā ražotājus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.
Atgriezt dabai to, kas no dabas nācis
Viņa atzīst, ka šobrīd projekts vēl ir tikai sākuma stadijā, taču komanda jau ir tikusi līdz pirmajiem funkcionālajiem prototipiem – tie savstarpēji salīp, kad nonāk saskarē ar mitrumu. Pirmie testi parādījuši, ka kaķu saimnieki visaugstāk novērtē pakaišu salipšanas jeb cementēšanās spēju, kas atvieglo tualetes savākšanu. Lai gan komanda apzinās, ka pie salipšanas vēl ir jāpiestrādā, citi rādītāji pārsteiguši jaunos uzņēmējus – cilvēki pozitīvi novērtējuši gan pakaišu vieglumu un formu, gan dabīgo smaržu un spēju neitralizēt nepatīkamo aromātu. «Kad paši pirmo reizi granulas notestējām, mums bija patīkams pārsteigums – kastīte nemaz nesmakoja, kā bijām gaidījuši,» viņa atceras.
Taču visa pamatā ir svarīgs princips: visām pakaišu sastāvdaļām ir jābūt pilnībā bioloģiski noārdāmām. Un kas ne mazāk svarīgi – pieprasījums pēc šādiem produktiem turpina augt. Vanaga stāsta, ka Latvija ierindojas starp Eiropas līderiem pēc kaķu skaita mājsaimniecībās, un mājdzīvnieku skaits Eiropā kopumā palielinās. Turklāt zinātnieki pasaulē aktīvi pēta, kā pagarināt kaķu dzīves ilgumu pat līdz 30 gadiem, kas nozīmē, ka tirgus nākotnē tikai paplašināsies.
Taču tirgus šobrīd ir pārsātināts ar tradicionālajām cementējošajām smiltīm, kuras dabā nenoārdās. Lai gan uz iepakojumiem nereti lasāms, ka produkts ir «naturāls», tas lielākoties iegūts no dabīga māla minerāla, kas veidojies no vulkāniskajiem pelniem, kuru ieguve, pārstrāde, ražošana un transportēšana rada ietekmi uz vidi. Turklāt izlietotos pakaišus pēc tam nav iespējams vairs pārstrādāt.
Vēl tikai smilšu graudiņš resursu jūrā
Komandai izveidojusies veiksmīga sadarbība, kas aizsākusies 2024. gada nogalē «Climathnon 2024» hakatonā. Tur uzņēmuma «Rīgas meži» pārstāvji meklējuši jaunus, radošus veidus kritušo lapu pārstrādei ārpus ierastās kompostēšanas, un abas puses uzreiz atradušas kopīgu valodu. Šī iepazīšanās pāraugusi ciešā sadarbībā – pavisam nesen kopā ar «Rīgas mežiem», Rīgas Tehnisko universitāti un Igaunijas organizāciju «Cleantech For Baltics» noslēgts kopīgs Eiropas Savienības līdzfinansēts projekts produkta pilnveidei.
Izejmateriāls šobrīd nāk no Rīgas parkiem un zaļajām zonām, un, pretēji tam, ko kāds varētu iedomāties par pilsētvidi, savāktās lapas ir pārsteidzoši tīras – bez sadzīves atkritumu vai plastmasas piejaukumiem. Runājot par izejvielu pietiekamību, Elvija pasmaida – pašlaik uzņēmums pārstrādā vien niecīgu daļu no milzīgā apjoma, ko galvaspilsētas parkos savāc katru rudeni, tāpēc galvenais izaicinājums ir nevis resursa trūkums, bet gan pašas ražošanas jaudas kāpināšana: «Tas apjoms, ko mēs šobrīd varam paņemt, pret to, ko viņi var piedāvāt, ir kā smilšu graudiņš jūras piekrastē. Mums vispirms jātiek galā ar šo, pirms varam spert nākamo, vēl lielāko soli uz priekšu.»
Lai gan rudens jau ir teju noslēdzies, komanda ir paguvusi savākt nepieciešamo lapu krājumu, lai visu nākamo pusgadu – līdz pat jaunajai sezonai – varētu pilnvērtīgi strādāt izmēģinājuma ražošanas režīmā. Viņa atklāj, ka komandas galvenais mērķis ir pēc iespējas drīzāk nonākt līdz brīdim, kad pakaišus varēs iegādāties un izmēģināt ikviens interesents.
Vienlaikus Vanaga atzīst, ka produkta izstrādes process ir bijis un joprojām ir ļoti izaicinošs. Lai gan no malas varētu šķist, ka granulu ražošana ir vienkārša – izejvielu vienkārši izlaiž cauri granulatoram un produkts ir gatavs, kā tas nereti notiek ar parastajām kokskaidu kurināmajām granulām –, šajā gadījumā viss ir krietni sarežģītāk. Lai panāktu vajadzīgo funkcionalitāti, jāsalāgo vairāki savstarpēji saistīti procesi un iekārtu regulējumi, kur pat vismazākās nianses būtiski ietekmē gan granulu izskatu, gan to, kā tās darbojas.
Taču kopumā «Fat Cat Leaves» nākotnes attīstības plāni ir skaidri – tā kā rudens lapu «problēma» ir arī citās valstīs, nākotnes mērķis nav aprobežoties tikai ar vienu vietu un viena veida resursu – komanda izmēģina arī citus biomasas atkritumus un atlikumus, no kuriem varētu ražot kaķu tualetes pakaišus. «Mēs sākam ar Latviju, bet nākotnes plāni ir veidot mazākas, reģionālas ražotnes tuvāk pašiem resursiem, lai pakaiši nebūtu jāved tūkstošiem kilometru priekš kaķa,» tā Vanaga.

KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.






















































































































































































