Rīga +4°C 
Atskats vēsturē
Iztēlojieties situāciju: nesen izveidotajā Latvijas valstī joprojām dziedē Pirmā pasaules kara un brīvības cīņu atstātās postošās pēdas. 20. gados tiek uzsākta zemes reforma, un tās ietvaros uzņēmīgos Latgales sīkzemniekus aicina pārcelties uz Kurzemi, kur brīvas zemes, lai tur iekoptu savas saimniecības. Tiek piedāvāti arī Grīņi – neapdzīvota teritorija starp Ziemupi un Pāvilostu, tiesa, meži tur slapji, purvaini, zeme liesa. Lai atbalstītu jaunos saimniekus, valsts atvēl līdzekļus plašiem nosusināšanas darbiem un ceļu būvei. Jaunie saimnieki čakli ķeras pie darba – ceļ ēkas, cērt kokus, mēģina iekopt pļavas un tīrumus.
Dabas pētnieki gan satraucas, ka tādējādi var iznīcināt reti sastopamo vidi – grīni, kas ir tikai dažās vietās jūras piekrastē, kā arī ļoti retu augu – grīņa sārteni.
Saglabāt un aizsargāt unikālo teritoriju mudināja arī izcilais botāniķis Nikolajs Malta. Tā kā šo personību reti piemin, izmantosim iespēju par viņu atgādināt. 1890. gadā dzimušais Nikolajs Malta izauga tēva saimniecībā Sāvienā, bet jau pēc pirmā skolas gada turpināja mācīties Rīgā. Iestājoties augstskolā, viņš sāka studēt ķīmiju, strādāja laboratorijā pat pie profesora Paula Valdena, par kuru vēsturnieki raksta, ka viņa darbi savulaik izraisīja pavērsienu zinātnieku domāšanā visā pasaulē. Ne jau velti Valdens sešas reizes nominēts Nobela prēmijai, lai gan šo balvu nesaņēma.
Nav droši zināms, kāpēc, tomēr studiju laikā Nikolajs Malta mainīja specialitāti – pievērsās botānikai. Izdzīvoja Pirmajā pasaules karā, pēc tam brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā. Kad iestājās miers, kļuva par pasniedzēju, vēlāk – profesoru Latvijas Universitātē. Malta nodibināja Augu morfoloģijas un sistemātikas institūtu, kā arī Botānisko dārzu Rīgā. Sadarbojās ar kolēģiem daudzviet Eiropā.
Saziņu noteikti atviegloja profesora valodu zināšanas – viņš pārvaldīja angļu, vācu, krievu, latīņu un daļēji arī spāņu valodu.
Interesanti, ka rakstīja arī dzejoļus, ar pseidonīmu Jānis Grīvnieks ir izdots Maltas dzejoļu krājums Cik ātri steidzas laiks.
Kad Otrā pasaules kara laikā Rīgai tuvojās padomju karaspēks, profesors, atceroties baigo gadu, dodas bēgļu gaitās. Abi ar sievu Agnesi nonāk Vācijas mazpilsētā Štolcenavā, taču 1944. gada 21. novembrī pilsētu bombardē, un bojāgājušo sarakstā ir arī profesors ar kundzi… Viņi ir apglabāti Štolcenavas kapsētā.
Bet mūsu stāsta sakarā svarīgi uzsvērt, ka Nikolajs Malta bija viens no pirmajiem, kurš Latvijā sāka runāt par dabas resursu aizsardzību. Iespējams, viņa iestāšanās par grīņu saglabāšanu ietekmēja valdības lēmumu 1936. gadā izveidot, kā tolaik teica, dabas pieminekli, tagad sakām – Grīņu dabas rezervātu.
Savukārt jaunsaimniekiem pat ar smagu darbu neauglīgajā, pārlieku mitrajā zemē neizdevās iekopt plaukstošas saimniecības.
Lai gan cerības bija lielas, un no Latgales pārcēlušies zemnieki, kā jau ticīgi cilvēki, pat uzcēla te katoļu baznīcu. Tagad no tās palikuši tikai pamati, jo 90. gados baznīcu pārveda uz Kolku. Iemesls – tur bija draudze, kuras vairs nebija Grīņos. Jo padomju vara iznīcināja privātīpašumu un kādreizējos saimniekus sadzina kolhozos. Tā nu cilvēki pameta jaunsaimniecības un devās dzīvot citviet.
Nedaudz ģeogrāfijas
Grīņu dabas rezervāta uzdevums ir aizsargāt ļoti retu augu – grīņa sārteni, un ļoti retu meža augšanas apstākļu tipu – grīni. Ekspertu vārdiem skaidrojot, grīnis ir slapjaiņu meža augšanas apstākļu tips slapjās minerālaugsnēs, kam raksturīga ļoti nabadzīga smilts augsne ar blīvu rūsakmens slāni.
Pie mums grīnis sastopams tikai Baltijas jūras Kurzemes piekrastē.
Savukārt grīņa sārtene aug arī dažviet Eiropā – gar Atlantijas okeāna un Ziemeļjūras krastiem no Portugāles līdz Britu salām un tālāk līdz pat Norvēģijai un Islandei. Tā sastopama arī Baltijas jūras piekrastē Polijā un Kuršu kāpās Lietuvā, bet Igaunijā diemžēl jau ir izzudusi. Latvija izceļas kā īpaša vieta, jo te ir sugas izplatības areāla austrumu robeža.
Dabas rezervāta vizītkarte
Pie mums šis ir ļoti, ļoti rets augs – pēc aptuvenām aplēsēm visā Latvijā grīņa sārtenes audzes aizņem mazāk par vienu hektāru. Mēs, kuriem nav labu zināšanu augu pasaulē, šo ārēji necilo, bet īpaši aizsargājamo un Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstīto augu viegli varam sajaukt ar viršiem, bet vairāk zinošie – ar visteni.
Kāda tad ir grīņa sārtene? Kā rakstīts Latvijas Sarkanajā grāmatā, tas ir mūžzaļš, neliels – līdz 50 centimetru augsts – krūms ar tieviem, stāviem, iezilganas nokrāsas dzinumiem.
Zied jūlijā un augustā, ziedi ir sārti violeti un atrodas dzinumu galā čemurveidīgā ķekarā. Augļi nogatavojas no septembra līdz oktobrim. Maksimālais vecums – no 10 līdz 19 gadiem.
Lai gan grīņa sārtene ir pieticīga, jo aug barības vielām nabadzīgās augsnēs, tomēr tās augšanas apstākļi ir specifiski, kā arī jābūt atbilstošiem klimatiskajiem apstākļiem – piejūras klimatam ar izlīdzinātu gada temperatūru, ne bargām, bet maigākām mazsniega ziemām un lietainām vasarām.
Ekspertu vārdiem sakot, – jābūt grīņa meža augšanas apstākļu tipam. Turklāt nepieciešamas klajas platības – grīņa sārtenei neder ar krūmiem un kokiem aizaugusi teritorija.
Lai gan grīņa sārteni varam dēvēt par Grīņu dabas rezervāta vizītkarti, tā šajā unikālajā teritorijā nav vienīgā īpašā un saudzējamā, jo rezervātā sastopamas 52 īpaši aizsargājamas sugas, piemēram, purvmirte, Buksbauma grīslis, dažādas orhideju sugas, sīpoliņu donis, dūkstu vijolīte, parastā vairoglape, kā arī aizsargājamas sūnu un ķērpju sugas – kailā apaļlape, zaļganā henotēka, zaļā buksbaumija, smaržīgā zemessomenīte.
Lai cik ļoti to gribētos redzēt, mums visiem jāatceras, ka dabas rezervātā uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām.
Izaicinošs mērķis
Pirmajā mirklī varētu domāt, ka savulaik cilvēku aiziešana no tagadējā Grīņu dabas rezervāta teritorijas nāca par labu unikālajai videi. Izrādās, tas tomēr nav tik vienkārši. Lai izveidotu saimniecību ierādītajā teritorijā, jaunie saimnieki izcirta mežu, sastrādāja lieso zemīti un audzēja labību, dārzeņus, pļavās ganīja lopus un gādāja sienu. Kad saimnieki pameta saimniecības, apkārtni pamazām pārņēma krūmi un mežs. Turklāt padomju laikā unikālo vidi brutāli un ar vērienu apmežoja – sastādīja priežu audzes. Un tagad nākas secināt, ka viena vecuma priežu mežaudzēm ir maza dabas daudzveidības vērtība.
To vietā būtu jāatgriežas atklātām teritorijām, kurās kā ekoloģiskos koridoros uz dzīvi apmestos gan augi, gan kukaiņi.
Lai Grīņu dabas rezervātā no jauna radītu labvēlīgus augšanas apstākļus retajām sugām, Dabas aizsardzības pārvalde īsteno vairākus biotopa atjaunošanas projektus. Tos visus vieno mērķis atjaunot unikālo teritoriju tādu, kāda tā bija pagājušā gadsimta sākumā – skraja, mozaīkveida ainava ar mežiem, atsevišķiem, savrup augošiem kokiem, zāļu purviem un virsājiem.
Materiāls tapis ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
