Rīga +8°C 
Konsultē Zane Kopštāle, Komposts LV eksperte, vides pārvaldības inženiere.
Kompostēšana ir dabisks bioķīmisks process, kurā dažādi organismi optimālos gaisa, temperatūras un mitruma apstākļos organiskos atkritumus pārstrādā līdz jaunradītai biomasai – kompostam, minerālvielām, CO2 gāzei un ūdenim. Komposts nodrošina augiem un augsnes mikroorganismiem vieglāk pieejamus bioķīmiskos savienojumus, ilgtermiņā uzlabo augsnes struktūru, mitruma un skābuma līmeni. Turklāt kompostēšana ļauj taupīt, atkārtoti izmantojot saimniecībā jau esošos materiālus, vienlaikus mazinot riskus ievazāt nevēlamas slimības vai kaitēkļus no importētiem produktiem.
Soli pa solim
Kompostējamos materiālus var iedalīt divās pamatkategorijās. Mitrākos, ar slāpekli bagātākos materiālus dēvē par zaļajiem. Tie, piemēram, ir augļu un dārzeņu, kā arī dažādu augu atliekas, pļauta zāle, sēnes, aļģes, kafijas un tējas biezumi. Savukārt sausākos, ar celulozi bagātākos materiālus dēvē par brūnajiem (tos kompostam nereti pievieno nepamatoti maz). Pie tiem pieder kritušās lapas, salmi, siens, zari, čiekuri, kā arī nelaminēts un nebalināts papīrs un citi strukturējošie materiāli.
«Lai kompostam veidotos līdzsvarots sastāvs, iesaku zaļos un brūnos materiālus uzreiz samaisīt vai ikreiz, kad pievienojam svaigos zaļos materiālus, tos pārklāt ar brūnā materiāla kārtu. Svaigo atkritumu slāni nevajadzētu veidot biezāku par sprīdi. Savukārt rudenī blakus kompostam vērts iekrāt kritušo lapu rezervi, ko varēs izmantot visu pārējo gadu, kad brūnie materiāli ir mazāk pieejami,» ieteikumos dalās kompostēšanas vēstniecības Latvijā Komposts LV eksperte Zane Kopštāle. Tātad, uzsākot kompostēšanu, apakšā ieteicams ieklāt nelielu kārtu ar zariem vai čiekuriem, kas palīdzēs novadīt lieko mitrumu. Tālāk var izvēlēties vienu no divām pieejām – veidot tā dēvēto karsto kompostu, uzreiz sajaucot sausākus un mitrākus materiālus un piepildot kompostu ar lielāku daudzumu organiskās masas, vai arī kompostēt pamazām. Otrajā gadījumā – ikreiz pievienojot svaigos, zaļos materiālus, tos pārklāj ar sausākiem brūnajiem materiāliem.
Ne pārāk sauss, ne pārāk slapjš
Mitruma līmenis ir viens no svarīgākajiem kompostēšanas faktoriem, tāpēc tas jāpasargā no pārliekas izžūšanas vai noslīkšanas. «Iesaku kompostu ik pa laikam pārbaudīt. Ja, masas paraugu stingri saspiežot plaukstā, starp pirkstiem netek ūdens, un, atlaižot roku, tas nezaudē formu un paliek tādā kā desiņā, mitrums ir pietiekams. Savukārt, ja komposts ir birstošs, tas ir par sausu,» norāda Zane Kopštāle.
Ja komposts ir pārāk slapjš, pārmērīgais mitrums aizpilda gaisa spraugas starp materiāliem, kā rezultātā sākas bezgaisa jeb tā saucamā anaerobā pūšana. Rodas metāns, ko var ātri atpazīt pēc spēcīgās smakas. Labā ziņa – šo var viegli novērst, pareizi kombinējot kompostējamos materiālus un izvairoties no pārāk bieziem mitru materiālu slāņiem. Lai kompostu neietekmētu ilgstoša lietus, sausuma vai auksta laika periodi, svarīgi to norobežot ar vāku vai vismaz pārsegt ar elpojošu pārsegu. «Savam kompostam vāku atveru pēc ilgstoša sausuma, ja sāk līt. Ja komposts kļuvis pārāk mitrs, sausā laikā vāku atstāju vaļā, lai liekais mitrums iztvaikotu. Pārējā laikā kompostu sargāju no liekiem nokrišņiem un nevēlamiem ciemiņiem, to nosedzot,» pieredzē dalās Zane Kopštāle.
Kā un cik bieži jākopj?
«Jo regulārāk kompostam pievērsīsiet uzmanību, jo ātrāk iegūsiet kvalitatīvu rezultātu! Uzskatu, ka pats minimums ir reizi gadā kompostu pārkraut un vienlaikus līdzsvarot tā sastāvu. Es to daru pavasarī. Tas ļauj uzreiz iegūt gatavo kompostu sēšanai un stādīšanai, pusgatavo izmantot mulčēšanai vai augstajām dobēm, bet negatavo iestrādāt atpakaļ kompostēšanas sistēmā, papildinot to ar sausākiem materiāliem.
Pārējā laikā ir jāpiedomā par līdzsvarotu sastāvu – pietiekamu brūno materiālu un vajadzīgo mitruma līmeni. Ja kompostēšanas procesu gribas paātrināt, kompostu der ik pa laikam uzirdināt vai pabakstīt – kaut vai tikai no virsmas vai sāniem,» iesaka Zane Kopštāle. Ja kompostēšanas process norit pareizi, tajā veidota samērīga zaļo un brūno materiālu proporcija, ir pietiekami daudz gaisa spraugu un mitruma, kompostam nevajadzētu ne smakot, ne īpaši pievilināt mušiņas. Veselīgs komposts veidojas līdzīgs mitrai meža augsnei – tas ir tumši brūns, granulains, var saturēt rupjākas koksnes daļas, tomēr tajā ar laiku vairs neatpazīt sākotnējos bioatkritumus. Laba pazīme ir ne tikai slieku, bet arī citu kompostējošo organismu – mitreņu, dažādu kāpuru un sēņu micēlija – klātbūtne. Pamazām nogatavojoties, dzīvo organismu daudzums, īpaši dziļākajos slāņos, samazinās.
Kādi materiāli kompostā nav liekami?
Kompostā nav lejami tauki un eļļas. Tajā nav jāber pelni, jāliek tūju zari, slimi vai invazīvi augi un nezāļu daļas, ar kurām tās pavairojas. Te nav vietas sintētiskiem vai patogēniem materiāliem, piemēram, mīļdzīvnieku ekskrementiem un pakaišiem (īpaši kaķu kastes saturam), vienreizlietojamiem traukiem un galda piederumiem, putekļsūcēja saturam.
«Iesācējiem neiesaku kompostam pievienot arī dzīvnieku izcelsmes virtuves atkritumus – piena, gaļas, zivju un jūras produktu pārpalikumus. Tāpat der apsvērt, vai savā kompostā vēlaties iekļaut arī eksotiskos importa augļus un dārzeņus, kas tālu ceļojuši un tādēļ apstrādāti ar dažādām ķimikālijām,» pārdomas rosina Zane Kopštāle.
Biežākās kļūdas
Izplatīta ir komposta vietas izbūve no veselībai kaitīgiem materiāliem, piemēram, šīferi saturošiem jumta segumiem vai ar līmēm un sintētiskām saistvielām piesūcinātām skaidu plāksnēm. Tāpat kļūda ir veidot pārāk lielas vai tālu novietotas komposta sistēmas, kompostēšana nenorobežotās un nepārsegtās kaudzēs, kā arī nepietiekams brūno materiālu daudzums, īpaši pavasarī un vasarā. Lai kompostēšanas process būtu efektīvs, labāk lai ir vairāki mazāki, bet ātrāk aizpildīti kompostēšanas nodalījumi nekā viena liela kaudze, kurā ir grūti kontrolējams mitruma līmenis. Turklāt lielas kaudzes nereti ir vizuāli netīkamas, tāpēc tiek novietotas neērti sasniedzamos īpašuma kaktos. «Ja piemājas teritorija ir relatīvi neliela, iesaku pamēģināt ierīkot vairākus komposta nodalījumus katru palielas veļasmašīnas izmērā. Bieži tie izrādās visefektīvākie ērtai apkopei un ātram rezultātam,» rosina Zane Kopštāle. Ja pieejama mehanizēta tehnika un daudz kompostējamo materiālu, protams, var veidot kompostu arī lielākos nodalījumos vai pat nosegtās stirpās.
Ko ņemt vērā
- Latvijā kompostu nedrīkst novietot tuvāk par 1,5 metriem no īpašuma robežas, ja vien konkrētais kaimiņš nav devis atļauju.
- Kompostu vajadzētu novietot ērti sasniedzamā vietā, kur tam var piekļūt arī sliktors laikapstākļos un ziemā. Vērts padomāt, kur teritorijā kompostējamā biomasa rodas visbiežāk un pa kādu ceļu tā būs jānogādā līdz kompostam. Tas palīdzēs izvairīties no liekiem kravas maratoniem un pasaudzēt sevi.
- Komposts, kas ierīkots aktīvākā pagalma zonā, mazāk pievilina grauzējus un citus nevēlamus viesus.
- Kompostēšanas procesam piemērotāka ir vieta pusēnā, nevis tiešos saules staros.
Noderīgi resursi
Padziļinātu zināšanu ieguvei vērts ieskatīties vietnē komposts.lv un Komposts LV sociālo mediju pofilos – te var uzzināt dažādas kompostēšanas viltības, konsultēties, kā arī uzzināt par apmācībām.
Tiem, kas iekārto kopienu kompostēšanas vietas, noderīgi ir Rīgas valstspilsētas pašvaldības publicētie ieteikumi. Ieskaities te.
KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.
