«Pirmkārt, jāsāk ar to, ka mirušu lolojuma dzīvnieku apglabāšanu un – lai gan mums nepatīk šis vārds, bet formālajā valodā tā raksta – iznīcināšanu nosaka likumdošana. Eiropas Savienības un Latvijas normatīvie akti paredz, ko drīkstam darīt un ko ne.
Viens no biežākajiem jautājumiem ir – vai dzīvnieku drīkst apglabāt savā privātajā teritorijā, piemēram, piemājas dārzā vai mazdārziņā? Jā, Ministru kabineta noteikumi to atļauj, taču tie tiek norādīti kā izņēmuma gadījumi,» skaidro Toivo Lāāts.
«Respektīvi, apglabāšana savā piemājas teritorijā ir atkāpe no vispārējās kārtības.»
Te jāievēro noteikta kārtība: pirmkārt, mirušu kāmīti, kaķi vai suni drīkst apglabāt savā privātmājas teritorijā – vietā, kurā dzīvojam. Otrkārt, šai vietai jāatrodas norobežotā teritorijā, tātad tas, piemēram, ir pagalms, ap kuru ir sēta vai žogs. Dzīvniekus nedrīkst apglabāt lauksaimniecībā izmantojamā zemē un arī ne daudzdzīvokļu māju teritorijā.
Noteikumi diktē, ka mirušais dzīvnieks jāaprok bedrē, un tam virsū jābūt vismaz vienam metram zemes slāņa. Šo visu nosacījumu jēga ir, lai netiktu radīta smaka un piesārņojums augsnei, ūdenim vai gaisam un lai mirušajam dzīvniekam nevarētu piekļūt citi dzīvnieki, piemēram, lapsas vai klaiņojoši suņi, kam varētu būt interese to izrakt.
Ja savā dārzā savam mīļajam četrkājainajam draugam vēlies veltīt piemiņas zīmi – vai to drīkst uzstādīt? Vai iespējams mīluli kremēt? Un, ja nav savas piemājas teritorijas, kur apglabāt aizgājušo četrkājaino draugu, kur Latvijā atrodas publiskās dzīvnieku kapsētas? To lasi šajā rakstā:
Populārākie raksti



















































































































































































