Krizantēmas novīta…
Ritas (78 gadi) stāsts
«Mums ar kaimiņieni Annu bija labas attiecības. Mūsu guļamistabas šķīra siena. Anna dzīvoja viena, viņas vīrs bija miris, bērnu abiem nebija. Kaimiņiene bija apbrīnojama saimniece – nopirka tirgū trīs nelielus asarus un no tiem pagatavoja trīs gardus ēdienus. Viņa daudz adīja, tamborēja, dziju izadīja līdz pēdējam dzīparam. Anna bija arī brīnišķīga dārzniece. Kad mēs ar vīru rudenī braucām uz Turciju, ienesām viņai savus telpaugu podiņus, lai aplaista.
Tajā oktobrī no Turcijas mājās atgriezāmies pavēlu vakarā, un es negribēju kaimiņieni traucēt. Domāju – nākamajā rītā ieiešu un puķes paņemšu. Anna piezvanīja man pie durvīm un stingri teica – nāc, fiksi paņem podus! Mēs ar vīru iegājām viņas dzīvoklī, un 90 gadus vecā kundze teica – neej guļamistabā, es pati atnesīšu jums puķes. Es iebildu – nē, nē, mēs paši paņemsim. Iegājām ar vīru istabā, savācām puķpodus un devāmies uz savu dzīvokli.
Neko aizdomīgu nemanījām, vien tā steiga nedaudz izbrīnīja.
Nākamajā rītā man bija nelāga sajūta, intuīcija teica – ieej pie Annas, bet kaut kas atturēja.
Man bija viņas dzīvokļa atslēgas, un es palūdzu citai kaimiņienei, lai viņa ienāk man līdzi pie Annas. Ieejot dzīvoklī, neomulīgā sajūta pastiprinājās.
Lasi
trīs mēnešus
→

abonents?
Ienākt portālā



































































































































































