Santa.lv
  • Dedzināt vai nededzināt? Tāds ir jautājums

  • SAGLABĀ RAKSTU
    17.11.2026
  • Iveta Dzērve
    Foto: Shutterstock
    Esam samaksājuši par atkritumu izvešanu, tos sašķirojuši, un – mūsu rūpes par konteineru saturu it kā ir beigušās. Tālāk lai tiek galā atkritumu apsaimniekotāji. Taču šobrīd Latvijā tiek apspriests lēmums, kura sekas attieksies uz katru no mums: vai mums vajag jaunu atkritumu dedzinātavu? Un, ja jā, – vai tiešām tik lielu?

    Par atkritumu šķirošanu Latvijā varam sev uzsist pa plecu. Klimata un enerģētikas ministrija šāgada sākumā ziņoja, ka desmit gados poligonos apglabājamo sadzīves atkritumu apjoms sarucis par vairāk nekā pusi. Tātad mūsu pūlēm ir rezultāts. Tomēr jātiek vēl tālāk, jo līdz 2035. gadam poligonos drīkstēs apglabāt ne vairāk kā 10 % sadzīves atkritumu. Kā to panākt? Viens no piedāvājumiem ir būvēt jaunas atkritumu dedzinātavas. Par šādiem projektiem tiek spriests Pierīgā. Daļa cilvēku uzskata, ka tā ir lieliska ideja, daļa – uztraucas.

    Pirmajā mirklī piedāvājums var šķist pat ļoti labs. Atkritumus sadedzina, iegūst siltumu, poligonā nonāk mazāk, atkritumu kalnu problēma it kā atrisināta. Taču dedzinātavu būvē ilgam laikam. Vai tā būs joprojām vajadzīga arī pēc desmit un trīsdesmit gadiem? Rīgas domes deputāte Mairita Lūse piekrīt, ka dedzinātava atvieglotu Eiropas Savienības apglabāšanas mērķa sasniegšanu, taču, raugoties ilgtermiņā, viņa priekšroku dod pārstrādei un apšauba plānoto jaudu nepieciešamību. Uzņēmumam var būt izdevīgi uzbūvēt lielu rūpnīcu. Bet vai tas būs izdevīgi arī sabiedrībai?

    Briesmonis būs jābaro

    Tā mēdz teikt, runājot par atkritumu dedzinātāvām. «Ja iekārta ir, tad tajā kaut kas jāliek, lai tā strādātu un būtu rentabla, jo pamatā tas ir kāda uzņēmuma bizness,» saka Mairita Lūse. Viņa atsaucas uz citu valstu pieredzi, kur uzceļ lielu dedzinātavu, un pēc tam jādomā, kā nodrošināt tai pietiekamu atkritumu plūsmu. Šādā situācijā līdz dedzināšanai var nonākt arī materiāli, kurus būtu iespējams pārstrādāt, jo sadedzināt patiesībā ir vienkāršāk un lētāk nekā sašķirot, sagatavot pārstrādei un atrast materiālam nākamo pielietojumu.

    Taču tā mēs zaudējam to, ko vēl varētu izmantot.

    «Mums ir jāiemācās uz atkritumiem skatīties kā uz materiālu. Dabas resursi nav bezgalīgi, tāpēc jebko, kas ir vēlreiz lietojams, vajadzētu izmantot,» norāda Zero Waste Latvija pārstāve un Eiropas Klimata pakta vēstnese Maija Krastiņa. Viņa min vēl vienu risku: «Valstīs, kur dedzinātavas jau uzbūvētas – un lielākoties tas noticis pirms trīsdesmit un četrdesmit gadiem –, šķirošanai uzlabojoties, kas ir visas Rietumu pasaules mūsdienu tendence, un aprites ekonomikai attīstoties, vietējo atkritumu sāk pietrūkt, un tos ieved no citām valstīm.»

    Vai tiešām mēs gribam pēc gadiem divdesmit Latvijā importēt atkritumus? Tā ir pilnīgi reāla situācija, piemēram, Zviedrijā, kur ir uzbūvētas 37 dedzinātavas.

    Sadedzināts nav pazudis

    Uzzinot, ka apkārtnē tiks būvēta atkritumu dedzinātava, pirmais jautājums parasti ir par gaisa kvalitāti. Tiek uzsvērts, ka rūpīgi tiks ievērotas emisiju normas. Tomēr atbilstība noteiktajiem emisiju līmeņiem vēl nenozīmē pilnīgu ietekmes neesamību. Bažas par dedzinātavu ietekmi uz apkārtējo vidi nav radušās tukšā vietā. Organizācija ToxicoWatch pētījusi piesārņojumu atkritumu dedzinātavu apkārtnē Zubietā Spānijā un Ivry-sur-Seine pie Parīzes. Francijā dioksīnu un smago metālu piesārņojums konstatēts sūnās, veģetācijā un augsnē, arī pie skolām. Piesārņojums atrasts pat Jardin des Plantes botāniskajā dārzā, kas atrodas 2,5 kilometru attālumā no dedzinātavas.

    Savukārt Zubietā Spānijā vistu olu paraugos pētnieki ziņoja par dioksīnu un tiem līdzīgo vielu līmeņa pieaugumu par 460 %. Šie rezultāti ir nopietns iemesls prasīt rūpīgu vides kontroli, jo ar solījumu, ka viss paliks normas robežās, nepietiek. Būtiska problēma ar dedzināšanu ir arī toksiskie pelni un citi dedzināšanas atlikumi, kas satur tā dēvētās mūžīgās ķimikālijas – savienojumus, kas būtībā nekad nenoārdās. Tiek rēķināts, ka sadedzinot paliek aptuveni 30 % toksisko pelnu no sākotnējās masas. Eksistē idejas par šo pelnu izmantošanu ceļu būvē vai doma, ka tos varētu ierakt karjerās. Bet vai tiešām tā ir laba ideja?

    Latvijā atkritumus jau dedzina

    Iespēja izmantot atkritumus kā kurināmo Latvijā jau pastāv. Brocēnu cementa rūpnīcā SCHWENK Latvija tos izmanto kopš 2010. gada. Taču jāsaprot, ka tā ir cementa ražotne, kurai vajadzīgs noteiktas kvalitātes kurināmais. Tas nav no mājas atvests atkritumu maiss, kuru vienkārši iemet krāsnī. No atkritumiem iegūts kurināmais jeb NAIK ir īpaši sagatavots maisījums.

    Tā izejmateriāli ir šķiroti un noteiktā izmērā sasmalcināti nebīstamie sadzīves un rūpnieciskie atkritumi – papīrs, kartons, plastmasa, koksne un tekstils. Kurināmā rādītājus pārbauda gan piegādātāju, gan uzņēmuma laboratorijās.

    Labā ziņa ir, ka cementa ražošanā ar NAIK aizstāj fosilo kurināmo, tā būtiski samazinot CO2 emisiju apjomu. NAIK izmanto krietni augstākā temperatūrā, nekā tas būtu dedzinātavā, un visi pelni kļūst par cementa sastāvdaļu. Varētu teikt – kur tad ir problēma? Vedam visus atkritumus uz Brocēniem un kļūstam par cementa ražošanas lielvalsti! Nav tik vienkārši.

    Kā skaidro SCHWENK Latvija vides un juridiskā direktore, Eiropas Klimata pakta vēstnese Evita Goša, ka svarīgs ir mitrums, siltumspēja un daļiņu izmērs, jo cementa ražošanā vajadzīgs kvalitatīvs kurināmais. Ja pārējie atkritumi sajaukti ar slapjām pārtikas atliekām, piemērotu materiālu sagatavot ir grūtāk. Brocēnu rūpnīca 2025. gadā kā kurināmo izmantoja 157 tūkstošus tonnu atkritumu, no kuriem 47 % bija Latvijā ražots materiāls, pārējais NAIK apjoms tika ievests. Evita Goša stāsta, ka SCHWENK Latvija ir gatavs un pat vēlas vietējo piegāžu apjomu palielināt, bet materiālam ir jābūt kvalitatīvam.

    Mūsu mājasdarbs

    Kas tad sabojā šo materiālu? Aptuveni 40 % nešķiroto sadzīves atkritumu veido bioatkritumi. Tās ir kartupeļu mizas, ēdiena pārpalikumi un citas bioloģiskās atliekas, kas padara kopējo masu slapju un netīru. Kopā ar tām samirkst arī tas, ko vēl varētu izmantot.

    Mairita Lūse uzsver: «Pat no nešķirotajiem atkritumiem Getliņos mēģina atgūt derīgo. Ja bioatkritumi ir atšķiroti, pārējie materiāli ir tīrāki un izmantojamāki, bet, ja viss ir izmircis, slapjš un netīrs, pārstrādei vai rūpniecībai piemērotu kurināmo no tā sagatavot ir grūti.»

    Tāpēc brūnais konteiners šajā kontekstā ir ļoti, ļoti svarīgs. Ja gribam samazināt vajadzību pēc jaunas dedzinātavas, viens no darbiem, ko varam izdarīt paši, ir rūpīgi atšķirot bioatkritumus. Tas palīdz saglabāt pārējo materiālu kvalitāti un samazina nešķirotā konteinera saturu. Taču nevar visu atbildību uzlikt iedzīvotājam. Cilvēks nevar šķirot konteinerā, kura pie mājas nav vai to darīt ir sarežģīti. 2024. gadā gada SKDS aptaujā 79 % iedzīvotāju norādīja, ka šķiro atkritumus, salīdzinājumam – aptuveni pirms desmit gadiem tā atbildēja vien 38 %. Paradumi mainās, un sistēmai vajadzētu šīs pūles atbalstīt. «Latvijas iedzīvotāji patiesībā ir ļoti saimnieciski un grib gan šķirot, gan pārstrādāt materiālus. Atkritumu šķirošanai būtu jābūt ērtai un lētai,» saka Maija Krastiņa. Un tas mums ir jāprasa no Saeimas deputātiem, savas pilsētas pašvaldības un namu apsaimniekotāja.

    KOPĀ ZAĻĀK – informatīva kampaņa klimatneitralitātes veicināšanai Latvijā, ko finansiāli atbalsta Emisijas kvotu izsolīšanas instruments. Par rakstu cikla saturu atbild izdevniecība Žurnāls Santa.

    Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit

    Satura mārketings

    Lasi vēl

    Lasi vēl

    Jaunākie raksti