Dzimtas uzvārds nederēja viņa vērienam
Kārļa Zāles vecāki bija liepājnieki. Taču par viņa paša dzimšanas vietu un laiku rodamas atšķirīgas ziņas. Pats tēlnieks vairākkārt, arī oficiālos dokumentos, minējis, ka dzimis 1888. gada 6. novembrī Kursīšu pagastā. Šis datums atrodams arī 1938. gadā publicētajā mākslas zinātnieka Jāņa Siliņa grāmatā Kārlis Zāle. Sākotnēji tas bija iegravēts arī uz Zāles kapa plāksnes Rīgas Brāļu kapos. Un tikai astoņdesmitajos gados, vācot materiālus monogrāfijai par Kārli Zāli, arhitekts Vaidelotis Apsītis, pārbaudījis arhīvu materiālus, rakstījis pat Lietuvas evaņģēliski luteriskās baznīcas galvam, un galu galā noskaidrojis, ka īstā dzimšanas diena ir cita, bet 1888. gada 6. novembrī Kuldīgas apriņķa Griezes baznīcā mācītājs V. Titelbahs kristījis «16. (pēc jaunā stila 28.) oktobrī pulksten 4 pēc pusdienas dzimušo Johanu Kārli Leonhardu, pie evaņģēliskās luterāņu konfesijas piederīgā Mažeiķu mūrnieka Friča Zālītes un viņa sievas Ilzes dēlu».
Kursīšu pagasta Ozolu-Sproģu mājās, aptuveni pusceļā starp Saldu un Ezeri, patiesībā bija dzimis Kārļa tēvs Fricis Zālīte. Savukārt māte Ilze Āžēna dzimusi rucaviete. Varbūt, minot Kursīšus par savu dzimto vietu, mākslinieks gribēja uzsvērt, ka ir īsts kurzemnieks, kurš Mažeiķos nācis pasaulē tikai nejaušības dēļ. Mažeiķos Kārļa tēvam, mūrniekmeistaram Fricim, tobrīd bijis darbs, un tikai gada sākumā apņemtā sieva, rucaviete Āžēnu Ilze, acīmredzot devusies viņam līdzi, jo vai gan citādi pirmdzimtais dēls nebūtu kristīts turpat Liepājā. Savukārt katoliskajos Mažeiķos luterāņu baznīcas nebija, turienes luterticīgie bērnus kristīja Latvijā. Baznīcas šaipus robežai bija arī tuvāk, bet mūrniekmeistars Zālīte brauca garām mazajām baznīciņām uz Griezi, kuras trīsdesmit metru augsto torni skaidrā laikā varēja redzēt pat no piecpadsmit verstu attālajiem Mažeiķiem. Šķiet, šāda zināma lielmanība bija viena no īpašībām, ko no tēva mantoja arī Kārlis. Vēlāk viņš teicis, ka arī
«dzimtas uzvārds Zālīte ir «tāds maziņš» un neatbilst viņa vērienam»,
tāpēc palaikam dēvējies gan par Zālīti-Zāli, gan Zāli-Zālīti, bet tad vienkārši par Zāli, un tā mēs viņu arī pazīstam.
Jau padsmitnieka gados tirgojis māla un ģipša ornamentus
Liepājas Zeimaņa elementārskolu Zāle tā arī nav pabeidzis, jo nākamo tēlnieku vairāk vilinājušas praktiskas lietas, sākumā palīdzot mātei mājas solī – ģimenē bez Kārļa bija vēl četri bērni –, pēcāk strādājot par palīgu pie tēva. Jau padsmitnieka gados
Kārlis no māliem un ģipša sācis veidot dažādus ornamentus, eņģelīšus un rozītes, ko kaimiņu puisis nesis uz tirgu un pārdevis.
Apmeklējis arī kursus, kur mācīja mūrnieka un apmetēja arodam noderīgo rasēšanu, zīmēšanu un veidošanu. Nu jau kopā ar tēvu varēja veikt arī sarežģītākus uzdevumus, veidojot rotājumus Liepājas greznākajiem namiem. Zāles roka bijusi klāt arī neogotikas stilā celtās Liepājas muzeja savrupmājas un tās žoga tapšanā Kūrmājas prospektā 16.







































































































































































