Skudriņa uzsver, ka laba pašsajūta pirmām kārtām ir attieksmes jautājums, un viņa negaida, ka dzīvi laimīgu padarīs kāds no malas – ne vīrietis, ne bērni, ne valdība. Katrs pats ir atbildīgs par savu prieku, un šādiem brīžiem pasākumu rīkotājai ir pašai savs trīs burtu moto – PSP jeb «pacel savu pēcpusi», jo, sēžot un gaidot, nekas nenotiks.
«Skumjā Gundega gan ir sastopama reti,» viņa atzīst, piebilstot, ka pat biezu miglu pār Rīgu spēj ieraudzīt kā skaistu kinokadru un ideālu fonu svecēm, sarunām, vīnam vai nesteidzīgai pastaigai. Kad pagurums no lieliem projektiem kļūst pārāk liels, enerģiju atgūt palīdz pavisam vienkāršas nodarbes ar tūlītēju rezultātu – piemēram, ar baudu nomazgāt traukus, sačubināt puķes vai pagatavot ko gardu savējiem.
Tikpat svarīgi ir iepriecināt sevi – uzkrāsoties un iekāpt savos zelta zābakos, lai dotos zelta rudenī nevis citu uzmanības dēļ, bet par godu sev pašai. Savukārt dienās, kad prieku rast tomēr negribas, Skudriņa atļauj sev paņemt pauzi bez sirdsapziņas pārmetumiem – iekāpt vannā, palasīt grāmatu un neatbildēt uz ziņām.
Kas vēl slēpjas aiz spilgtā un dzīvespriecīgā tēla?
- Kā piepildījās Gundegas domās izteiktais lūgums mammai pirms viņas aiziešanas mūžībā, un kādi brīnumi pavadījuši šo smago zaudējumu?
- Kāpēc attiecības un darbs plecu pie pleca ar dizaineru Mārci Ziemiņu ir gan skaista simbioze, gan nopietns pārbaudīums?
- Kāda «nelūgta viešņa» šogad atgriezusies pasākumu rīkotājas dzīvē straujā tempa dēļ?
- Ar ko latviešu publika krasi atšķiras no ārzemju skatītājiem, un kas Gundegā spēj pamodināt skarbo «Kārenu»?
Atbildes uz šiem jautājumiem un pilnu sarunu ar Gundegu Skudriņu lasi žurnālā «Annas Psiholoģija» un SANTA+.

















































































































































































