Visiem – neatkarīgi no vecuma un dzimuma – notiek kaulu aprite. Tas nozīmē, ka katru gadu zūd un atjaunojas ap 10 procentiem no mūsu kauliem. Līdz ar to var sacīt, ka 10–12 gados mēs iegūstam jaunus kaulus. Taču sievietēm menopauzē un vīriešiem pēc 65–70 gadu vecuma šī kaulu aprite izmainās – noārde gūst pārsvaru pār kaulu veidošanos, un attīstās osteoporoze jeb trauslo kaulu slimība. Vecuma osteoporoze vīriešiem attīstās pakāpeniski pēc 70 gadu vecuma, šajā gadījumā nozīme ir arī vīrišķajam dzimumhormonam testosteronam, kas pamazām samazinās.
Ap 75–80 gadu vecumu katrs trešais gūžas lūzums vīriešiem ir saistīts ar osteoporozi, turklāt viņi no gūžas kaula kakliņa lūzuma mirst daudz biežāk nekā sievietes.
Jo lūst lielais stobra kauls, vīriešiem šajā vecumā asinsvadi ir slimāki un var veidoties trombi, kas kļūst par nāves iemeslu.
Zelta standarts, pēc kā tiek noteikta osteoporozes diagnoze un pieņemts lēmums par specifiskas ārstēšanas uzsākšanu vai neuzsākšanu, ir centrālā rentgena osteodensitometrija, kad kaulu minerālo blīvumu pārbauda skriemeļos, gūžas kaulā un abu augšstilbu kaulu kakliņos. Metode ir nesāpīga, apstarojums – niecīgs.
Reizēm kā izmeklēšanas metodi piedāvā arī ultrasonoskopiju, kad mēra kaulu minerālo blīvumu apakšdelma kaulā un papēža kaulā.
Taču šīm metodēm osteoporozes diagnosticēšanā nav lielas nozīmes, tās der vienīgi skrīningam. Vēl kaulu minerālo blīvumu var noteikt datortomogrāfijas izmeklējumā ar datu pēcapstrādi īpašās programmās. Tā ir laba metode, bet tad jābūt šīm programmām. Tāpēc šodien zelta standarts ir un paliek osteodensitometrija.





































































































































































