«Es tevi mīlu, bet nevaru par tevi parūpēties.» Kā runāt ar vecākiem par dzīves pēdējo posmu

Uzklausi, ja vecāki sāk par to runāt

«Vienu dienu mamma man pavēstīja, ka pēc gadiem negrib būt nevienam uz kakla un mēs droši varot viņu ievietot aprūpes centrā, kur par viņu parūpēsies,» stāsta Jana. Viņai, tāpat kā daudziem citiem, spilgti zemapziņā iesakņojusies pārliecība, ka bērnu pienākums ir vecumdienās saviem vecākiem pasniegt glāzi ūdens – parūpēties par viņiem. Jana atzīst – lai gan pirmajā brīdī apmulsusi par šādu sarunas pavērsienu, tomēr jutusies atvieglota, jo saprot, ka tagad būs vieglāk pieņemt lēmumu, ja tas būs nepieciešams. Arī psihoterapijas speciāliste Solvita Vektere uzskata, ka tas ir vislabākais scenārijs, – sagaidīt brīdi, kad vecāki vai citi tuvi radinieki paši sāk runāt par iespējamo rīcību, ja pasliktināsies veselība.

«Arī mana vecāmamma pati sāka runāt,» stāsta sociālās aprūpes centra SenRīga vadītāja Sandra Naida: «Un ir jāizmanto īstais mirklis, kad cilvēks ir gatavs sarunai.» Solvita Vektere uzsver, ka tajā brīdī ir svarīgi saglabāt iekšējo mieru un neizvairīties no sarunas, uzklausīt: «Taču bieži vien mēs paši emocionāli neesam gatavi par šādām lietām runāt, jo negribas domāt par to, ka mamma, tētis vai cits mīļš cilvēks kādreiz kļūs pavisam nespēcīgs un nomirs, ir bail no tā brīža. Bet arī tad, ja cilvēks uzreiz nav gatavs uzklausīt tuvinieku, pie šīs sarunas vajadzētu atgriezties vēlāk.»

Taču būtu galīgi aplam ārpus konteksta sākt par to runāt pašai, jautāt, piemēram: kurš pansionāts tev, mammīt, te tuvumā labāk patiktu?

Noteikti par to jārunā situācijā, kad problēma ir kļuvusi aktuāla. Piemēram, ja pieaugušie bērni plāno pārcelties uz citu valsti, un mamma vai tētis paliek viens. Arī ja ir parādījušās nopietnas veselības problēmas un cilvēks, dzīvojot viens, vairs nespēj tikt galā ar sadzīvi un ir nepieciešama aprūpe. Tad ir jārunā ļoti konkrēti, jo tas ir veselības un dzīvības jautājums. 

Veselības problēmas – vairs nav izvēles

«Lai arī cik slikti jūtas mana mamma, jautājums par pārcelšanos uz pansionātu no dienas kārtības tika noņemts uzreiz, tas nekad skaļi netiek un netiks pieminēts,» uzsver Dace, kura kopā ar citiem radiniekiem uz maiņām vairākas reizes dienā dodas pie mammas uz dzīvokli, lai aprūpētu viņu. Arī Kristīne ilgstoši rūpējās par gados vecāku radinieci, taču veselības problēmas kļuva arvien lielākas: «Arvien biežāk saucām ātro palīdzību, līdz kāds ārsts slimnīcā pateica: ir laiks pansionātam. Mums tas bija ļoti grūts lēmums. Tante, protams, arī nebija priecīga, taču uzticējāmies ārstam.»