Svinam kopā! Lasi SANTA+ 7 mēn. par 7 € 
Rīga +24°C 
Gaidīju viņas maiņu…
Stāsts ir vienkāršs – domāju, ka zēnam pirmā mīlestība tomēr ir platoniska… Redz, laikos, kuros augu un dzīvoju, no skolas mukt un klenderēt pa Latviju un ne tikai, skaitījās diezgan slikti. Agri vai vēlu šādus pusaudžus nogādāja psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Mani tas skāra tiešā nozīmē, 1982. gadā. Tā jau forši, aizmūc no skolas Zemītē, kura ir apnikusi; man toreiz likās, ka pēc omes aiziešanas mūžībā māte mani aizveda un atstāja – sak, mācies un mani netraucē. Mācīties gribas, bet pasauli redzēt vēl vairāk…
Psihiatru slēdziens: par klaiņošanu – psihene.
Tā jau nekāda vaina, tikai nepierasti, ka tevi iesloga slēgtās telpās, kur logiem un durvīm rokturu nav. Un katru rītu audzināšanas nolūkos špricīte. Un, gluži kā jūsu publicētajā vēstuļu konkursa fotogrāfijā, – skaties filozofiskā tālē… Taču iekārtojos arī tur, vakarā, kad palātās numur četri, pieci, seši visi jau čuč, mazgāju koridorus. Tā kā man atļāva uzkavēties ilgāk, kad jau no tās špricītes zēnam galva skaidrāka…
Pabeidz mazgāt garo koridoru, visas palīgtelpas, tad par to iedod paēst un vari iet čučēt. Viena māsiņa, kura savā maiņā vienmēr sēdēja pie manas gultas, protams, tolaik bija jau pieaugusi meitene, mācījās Jelgavas akadēmijā. No šodienas skatpunkta – es viņā biju stabili iemīlējies, jo paralēli špricēm gaidīju viņas maiņu. Viņa vienmēr pirms miedziņa sēdēja pie manas gultas, un mēs runājāmies. Kā domājat, tā taču ir, ja ne mīlestība, tad kaut kas līdzīgs, vai ne?!
R. Š.
Viņš nosapņoja manu otro mīlestību!
Tas aizsākās, strādājot pie saimnieka lauku darbus. Man pirms tam nebija laika ne izklaidēm, ne citām lietām, jo pabeidzu deviņas klases, tad iestājos vienā darbā, tad otrā darbā. Pirmajā nostrādāju 11 gadus, otrajā – drīz būs 20 gadi nostrādāti. Braucot pie saimnieka, iepazinos ar savu pirmo mīlu – viņš dzīvoja sešus kilometrus no manas dzīvesvietas.
Katru otrdienu un piektdienu mēroja šos kilometrus ar kājām pie manis, ziema vai vasara.
Rudens vai pavasaris, viņš nāca pie manis, lai vismaz uz mirkli satiktu. Viņš arī strādāja pie tā paša saimnieka, kur es. Diemžēl viņš bija grādīgā lietotājs, epilepsijas slimnieks, kurš negribēja ārstēties. Viņu pie dzīvības uzturēja vienīgi stiprie dzērieni, bet mūsu mīlestība tik liela, ka viņu vilktu uz priekšu… Tā mūsu mīlestība turpinājās kādus laimīgus gadus. Kaut viņam bieži palika slikti, tad pie manis nenāca, un man vajadzēja uztraukties. Viņš bija izpalīdzīgs, palīdzēja man pat mātes dārzā ūdeni vest.
Pirms desmit gadiem man bija veselības problēmas, tad viņš par mani uztraucās.
Līdz pienāca tas, ko negaidīju, – viņš atnāca pie manis 30. septembrī un teica, ka drīz, oktobrī, ir viņa dzimšanas diena. Tad nu atnākšot un nosvinēsim uz goda. Bet pienāca viņa dzimšanas diena, un viņš neatnāca, jo divas dienas pēc savas dzimšanas dienas viņš aizgāja tajā saulē. Laikam jau viņš zināja, ka būs jāiet pie Dieviņa, jo pirms tas notika, teica, lai meklēju citu: pirmās attiecības neizdošoties, otrās būšot labas. Viņa vārdi piepildījās – pirmās attiecības neizdevās pat īsti nesākušas, bet otrās izdevās labas, jo tagad dzīvoju ar vīrieti, kuru viņš nosapņoja. Viņš teica – būšot no tālienes, vismaz 200 kilometru attāluma, un saukšot tāpat kā viņa tēvu. Tā tas arī ir!
Tagad man ir otra lielā mīla. Mīlu viņu tik ļoti, tikpat, cik savu pirmo mīlu. Paldies jūsu avīzes sludinājumam, caur kuru atradu savu tagadējo mīlu! Esam ļoti laimīgi – viņš ir mīlošs, gādīgs un palīdzīgs. Kopā esam jau piecus gadus, viņš pat grib apprecēties. Es arī, un gan drīz tas notiks. Es viņu mīlēju un mīlu joprojām, tāpat kā viņš mani.
Dace
Tolaik modē bija ilgviļņi
- Pirmā daļa
Mēs ar māsu katra dzīvojam citā pilsētā. Nu, lūk, man ir atvaļinājums un braucu ciemos, bet mans mērķis ir nogriezt savus garos matus. Tolaik modē bija ilgviļņi. Man nogriež īsus matus un ieliek ilgviļņus.
Nu man ir īsi matiņi un īsa kleitiņa. Skaisti!
Tā kā esmu atvaļinājumā, jābrauc pie mammas uz laukiem ravēt bietes, vākt sienu, kā jau vasarā. Māsa pavada mani uz autobusu. Autoostā, mīļā debestiņ, stāv divi skaisti puiši, viens tumšiem matiem, otrs – gaišiem, abi slaidi, gari un smuki. Man, paskatoties uz to gaišo, tā kā elektrība iziet cauri visam ķermenim. Domāju, nu ir mīlestība no pirmā skatiena. Abi puiši kāpj autobusā, ar kuru man jābrauc.
Apsēžos viņiem aiz muguras, gaišais puisis cenšas visādi pievērst manu uzmanību, es tikai pasmaidu – lai jau! Pusceļā jāizkāpj, redzu, autobusam atveras logs un man sūta gaisa bučas… Uz māju nevis gāju, bet lidoju, tāds prieks un laimes sajūta bija pārņēmusi. Mammu, es redzēju tik skaistu, slaidu puisi, ka būtu ar mieru tūlīt precēties! Mamma smej: nomierinies!
- Otrā daļa
Pēc kāda laika māsa aicina, lai aizbraucu uz platekrāna kino, ko rādīs brīvā dabā. Labi, aizbraucu! Aizejam uz stadionu, cilvēku jūra, tribīnes pilnas. Paliekam stāvēt turpat lejā. Filma bija skaista, iespaids palika labs. Filmai beidzoties, ejam gar tribīnēm, un pēkšņi no pašas augšas mums priekšā nolec puisis. Skatos – tas taču smukais puisis! Labvakar, vai drīkstu pavadīt? Vai atceries, ka autoostā ieraudzījām viens otru?
Un vārds pa vārdam, tik skaisti veidojas saruna. Kā tagad saka, esam uz viena viļņa.
Sarunājām, ka otrā rītā viņš atnāks un pavadīs uz autobusu. Bet māsa kaut kur aizballējusies un nav atstājusi man atslēgu. Atnāk puisis, jutos tik neērti, jo esmu otrā stāvā un nekā netieku ārā, nu vienīgi pa logu. Viņš no iekšpagalma atnes trepes, un es rāpjos lejā. Tas bija traki! Paldies Dievam, ka viss labi beidzās. Ejot uz autoostu, viņš stāsta, ka braucot uz sporta treniņnometni, tā ka tiksimies tikai rudenī. Un uzaicina atbraukt uz rudens gadatirgu, kas būs parkā.
- Trešā daļa
Man ir uzšūts jauns rudens mētelis. Varu sapucēties un braukt uz gadatirgu. Ejam, dzirdam – mūzika spēlē, viss jau notiek, cilvēku ļoti, ļoti daudz. Ir tā: estrāde atrodas vienā upes pusē, bet otrā – pļaviņa, kur tirgojas sabraukušie tirgotāji. Apskatāmies visu, tad izdomājam – iesim pāri tiltiņam uz estrādi! Cilvēku tik daudz, visi drūzmējas uz tiltiņa, un, kad esam vidū, tiltiņš ar lielu troksni lūst, un mēs visi iekrītam upē. Ūdens pāri celim, bet šļakatas iet pa gaisu. Slapji ķepurojamies malā. Mans jaunais mētelis nu ir slapjš un smags, vienīgais ceļš – uz mājām. Bija saulaina, vējaina diena, tāpēc sarunājām, ka mēģināsim izžāvēt drēbes un – vakarā uz balli.
Bija jau vēl visādi piedzīvojumi, bet nākamā gada vasarā, jūlijā, mums bija kāzas. Paldies, ka piedāvājāt izdevību visu pacelt un vēlreiz izdzīvot skaistas emocijas!
Aina
