💥 Pēdējais brīdis saņemt dāvanu no SANTA+! 
Kā pēc mātes zaudējuma Rūta Mūrniece saglabāja slaveno «Ķelmēnu» maizi: «Sākums bija grūts…»
Jā, tautasdziesma vēsta senu, vienkāršu patiesību – lai maizīte būtu galdā, ir jāstrādā. Rudzu mēnesī augustā par darbu, dzīvi un maizi stāsta Rankas pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības Ķelmēni ceptuves vadītāja Rūta Mūrniece, kura šajā amatā ir jau trīspadsmito gadu – kopš mamma Velga Pauloviča pāragri aizgāja mūžībā.
Foto: Ieva Andersone
Ar kopīgām atmiņām par īsto garšu
Foto: No personiskā arhīva.
«Ķelmēnu» laukos.
Šeit, Ķelmēnu mājās, vecāki savulaik sāka veidot savu lauku viensētu, kā mēdz teikt, teju tukšā vietā. Pirms tam viņi dzīvoja tepat ciematā – Gaujasrēveļos, tēvs strādāja Rankas kartona fabrikā, mamma bija matemātikas skolotāja. Abi vēlējās savu māju, neatkarību un meklēja iespējas tikt pie zemes gabala.
Atrada Ķelmēnus, kur bija veca, neglābjama māja, pagrabs un no kūts atlikusi tikai siena.
Veco māju nojauca, tās vietā būvēja jaunu, pagrabu saglabāja, bet uz vecās kūts mūriem uzbūvēja jaunu kūti. Sāka saimniekot, turēja lopus un audzēja labību. Deviņdesmitajos gados lauksaimniekiem klājās pagrūti, tāpēc vecāki sāka domāt, kā pašiem pārstrādāt saražoto, un tika nolemts, ka varētu mēģināt cept maizi. Tēvs ir uzaudzis tepat Gaujasrēveļos, savukārt mamma bija Rīgas meitene, bet viņai te bija lauki – tādējādi bērnības vasaras abi tika pavadījuši vienā pagastā un abi arī atcerējās, cik labi garšoja tieši tā rudzu rupjmaize, kuru cepa Rankas kaimiņtantes.
