Rīga +16°C 
– Jautājums – kā iet lauksaimniecībā? – savulaik bija jūsu firmas zīme. Kā pats uz šo jautājumu atbildētu šodien?
– Neko jau daudz nezinu, jo preses izdevumi par laukiem tikpat kā neraksta. Domāju, ka laukos šodien ar ražošanu iet tīri normāli. Tiem, kas uz to ieciklējušies, iegādāta laba tehnika. Siens vairs nav jāgrābj. Arī jāravē nav – iekāp modernā traktorā šlipsītē ap kaklu, ieslēdz mūziku un dragā, traktors pats visu priekšā pateiks, kur griezties, kur braukt.
– Jūsu balss ir tāda pati kā Anatolijam Kreipānam. Ja vajadzētu, varētu viņa vietā nokomentēt kādu hokeja spēli?
– Oi, nē! (Smejas.) Starp citu, nesen satiku Anatoliju. Esmu no Jersikas, viņš kaut kur no Ilūkstes puses – varbūt tāpēc mums tā balss intonācija un runas maniere ir līdzīga? Negribu, protams, lielīties ar savu balsi, bet televīzijas skatītāji tieši tās dēļ mani zina. Kad aizbraucu uz laukiem, vecāka gadagājuma cilvēki mani uzreiz atpazīst, ja ne pēc izskata, tad pēc balss.
Reiz bankā kārtoju papīrus un pēkšņi sajutu, ka aiz muguras stāv divi vīri un uz mani skatās. Palika neomulīgi.
Un tad viņi man saka: «Dimanta kungs, atvainojiet, mēs speciāli ienācām, lai uz jums paskatītos. Sadzirdējām pazīstamu balsi.» Agrākajos laikos lauciniekiem biju tāds kā savējais. Acīmredzot tāds arī esmu palicis.
– Par ko jums labāk patika strādāt – par lauku korespondentu vai Panorāmas galveno redaktoru?
– Par korespondentu, protams. Tajā brīdī jau bija mainījušies laiki, izteikties varēja daudz brīvāk. No mana diezgan pagarā mūža tas ir labākais periods, kas palicis atmiņā.
– Pēc desmit ballu skalas – cik labs priekšnieks jūs bijāt?
– Nu, tāds ļoti viduvējs. Starp piecām un sešām ballēm. Nevienu gan nekad neesmu atlaidis un arī rājienu nevienam neesmu iedevis. Bet
biju diezgan negants, daudz piekasījos,
lai sižeti būtu labi, lai tajos būtu kāda odziņa… No tā baidījās un dažreiz arī niknojās uz mani.
– Vai ir kāda vieta laukos, kur vēl neesat bijis?
– Nav tāda pagasta, kurā neesmu bijis. Tāpēc tagad, paņemot rokā kādu avīzi un izlasot ziņu par kādu Latvijas vietu, tā man uzreiz vizuāli uzpeld acu priekšā – aha, tas bija tur!
– Lauku cilvēki jūs labāk redzēja ejam vai nākam?
– Tas ir pārsteidzoši, bet, kad ierados, cilvēki mani uztvēra kā savējo. Nemulsa un nebaidījās, ka man kamera aiz muguras un mikrofons rokā. Runāja brīvi, it kā daudzus gadus būtu bijuši pazīstami! Tur arī bija tā sāls un arī mans ieguvums, ka viņi runāja no sirds. Mākslīgi nepozēja un neatreferēja iestudētus tekstus. Ja bija dusmas – gāza tās ārā, ja prieki – neslēpa tos. Tāpēc savus panākumus lielākoties esmu guvis, pateicoties cilvēkiem, kuri ar mani bija atklāti.
– Jums ļaudis zaptes burkas un marinējumus dāvināja?
– Man ir jautājuši – cik tev laucinieki maksāja par labu sižetu? Uz to vienmēr atbildu ar anekdoti. «Kāda dāmīte žēlojas – ārprāts, klausos ziņās, ka apkārt tik daudz izvarošanu notiek! Es katru dienu pa mežu staigāju – kaut vai viens vismaz pamēģinājis būtu, bet nē – pilnīgi neviens!» Tā arī ar mani – neviens nekad nav nedz ko solījis, nedz devis. Ja neskaita to, ka pie pusdienu galda ir saukuši un kādu graķīti ielējuši, kā jau laukos piedien.
– Katrā lauku mājā ir suns. Kā atbaidījāt niknos mājas sargus?
– Man konfliktu ar suņiem nekad nav bijis, neviens nav kārojis man uzbrukt.
– Kā vienkāršu sižetu par govju slaukšanu var padarīt interesantu?
– Un kā padarīt sižetu par traktoristiem interesantu? No mūsdienu viedokļa raugoties, tas tiešām ir sarežģīts jautājums. Savulaik rubrikas TV vimpelis meklē īpašnieku laikā mums katru nedēļu bija jābrauc uz laukiem, kur tika noteikti labākie graudaugu, kartupeļu, cukurbiešu kombainieri. Arī šķita – kas tur var būt interesants!? Bet man viens radagabals pirms kāda laika atsūtīja īsziņu, ka bijis bērēs, kur mācītājs pie kapa teicis, ka aizgājējs ir bijis TV vimpeļa saņēmējs un vimpeli viņam pasniedzis pats Jānis Dimants. Cilvēkiem tolaik šī balva daudz ko nozīmēja.
– Tagad kombainierus vairs neapbalvo?
– Notiek tradicionālā Sējēja balva, kas savā laikā bija tikpat nozīmīga kā Spēlmaņu nakts teātriem. Tā notika ar tiešajām translācijām, grezniem pasākumiem. Tagad par šīs balvas saņēmējiem var izlasīt laikrakstā pāris rindiņās kaut kur pie līdzjūtībām. Un viss! Man ir škrobe, ka šāda attieksme pret cilvēkiem, kas būtībā ir tautas varoņi.
Sirds sāp, ka mediji par laukiem un lauku darbu darītājiem neko nestāsta.
Vai lopkopju un traktoristu ballēs slaucējas dancinājāt?
(Koķeti.) Jā, dancināju gan!
Kolhoznieces jūs nemēģināja pavedināt?
Pieļauju domu, ka varbūt kāda uz mani acis arī ir metusi – tomēr biju jauns, ar mikrofonu rokās, no Rīgas… Bet atklāti neviena mani siena čupā nav gāzusi. Šajā ziņā esmu neinteresants un vecmodīgs – visu dzīvi esmu nodzīvojis ar vienu sievu.
Ja jums kolhozu likvidēšanas laikā piedāvātu kaut ko privatizēt, ko izvēlētos?
Man nav bijusi vēlēšanās iegūt milzu īpašumus un bagātības. Vienīgais –esmu atguvis tēva mājas un zemi Jersikā.
Jums nav piedāvājuši kļūt par zemkopības ministru?
Par deputātu ir aicinājuši kļūt, bet vienmēr esmu atteicies. Esmu priecīgs, ka neesmu ļāvies ievilināt politikā.
Cik Jāņu Dimantu ir Latvijā?
Plus/ mīnus 22. Ar dažiem esmu personīgi pazīstams.
Kāda bijusi jūsu muļķīgākā pārteikšanās ēterā?
Precīzi neatceros, bet ir bijuši gadījumi, ka no kauna uz ielas pat negribas rādīties.
Dzērumā ēterā arī esat izgājis?
Dzērumā dažreiz esmu no filmēšanas atgriezies. Šādos gadījumos parasti aizgāju pie producentes un teicu – ziniet, rīt man būs ļoti labs sižets, bet šodien gan ne…
Ja jums tagad būtu jāuztaisa kāds sižets, par ko tas būtu?
Sižets tas droši vien nebūtu. Šobrīd esmu pievērsies rakstošajai žurnālistikai, rakstu Rīgas Apriņķa Avīzē. Parakstos – Jānis Dimants, brīvs domātājs. Ja godīgi, ļoti gribētu nodarboties ar mediju kritiku. Tas mani interesē, un šobrīd Latvijā tā pietrūkst.
Kura fermas smaka ir vieglāk paciešama – cūku vai govju?
Noteikti, ka govju, jo cūku smaka ir riebīga, īpaši, kad ieiet lielajos kompleksos – tās ir šausmas.
Kuram plauktam veikalā nekad nepaejat garām?
Preses stendam.
Uz kura žurnāla vāka jūs gribētu nonākt?
Pasarg’, Dievs! Ne uz viena! Manas grāmatas māksliniekiem bija doma manu portretu likt uz grāmatas vāka, bet šo domu uzreiz apcirtu saknē – tikai ne to.
Esat kādreiz nēsājis bārdu vai ūsas?
Nē! Kundze man to neatļautu.
Kāda ir jūsu dabiskā matu krāsa?
Melna. Jaunībā man bija skaisti, melni, viļņaini mati. Un ne jau ierullēti, bet dabiski viļņaini.
Ja jums pretī nāk sieviete, ko jūs ieraugāt pirmo?
(Ilga pauze.) Labi! Es jums stāstīšu! Lai arī visu mūžu man bijusi tikai viena sieva, no skaistām sievietēm tomēr kaut ko jēdzu. Jā, nemaz nebrīnieties, es protu novērtēt sievietes skaistumu. No sevišķi skaistām sievietēm man pat ir bail. Joprojām! Pastāstīšu jums vienu konkrētu piemēru, jo tas man palicis spilgtā atmiņā. Manā darbavietā Panorāmā ar vienu meiteni man izveidojās neliela nesaprašanās.
Esmu specializējies, ja tā var teikt, uz sieviešu un meiteņu kājām.
Ja vien jūs zinātu, kāds speciālists esmu! Nu, lūk, un tā meitene – neteiksim, ka bija diži skaista, bet kādas viņai bija kājas! Visu laiku gribēju viņai to pateikt, bet nevarēju izdomāt – kā? Ikreiz, kad satiku, viņa redzēja, ka skatos uz viņu, gribu viņai kaut ko teikt. Vienreiz, otrreiz, arī trešoreiz man nekas nesanāca. Līdz vienā jaukā dienā meitene man paziņoja: «Dimanta kungs, jūs tur pārāk nesaceraties!» Viņa acīmredzot domāja, ka mēģinu viņai kanti sist. Tā es viņai līdz pat šai dienai neesmu pateicis, ka toreiz jūsmoju un arī tagad turpinu jūsmot par viņas skaistajām kājām. Nezaudēju cerību, ka man vēl būs kādreiz iespēja viņai to pateikt.
Cik reižu savā karjerā esat aizgulējies?
Ne reizi. Vienmēr esmu pusstundu iepriekš. Nekad nekavēju.
Cik bieži sievai dāvināt ziedus?
(Nopūšas.) Pavisam maz. Neprotu izrādīt uzmanību. Ar kundzi mums nupat bija dimanta kāzas. Ciemiņu priekšā atzinos, ka šo gadu laikā neesmu bijis pret viņu pietiekami uzmanīgs un mīļš, taču teicu viņai: «Bet es tevi ļoti, ļoti!» Bez tā trešā vārda…
Bija liela balle?
Jā, īsts radinieku salidojums! To visu bija noorganizējušas manas atvasītes. Es pats negribēju neko rīkot. Negribēju gozēties ne televīzijā, ne radio. Tā man šķita kā tāda hohma. Dimanti svin dimanta kāzas Dimantos, jo mums arī māju nosaukums ir Dimanti.
Dimantus jums sadāvināja?
Īstus ne. Dimanta kāzās tika izveidots un atklāts dzimtas ģerbonis, kuru izkārām pie šķūņa. Un tajā tiešām ir dimanti.
Tad jau to nevar nevienam teikt, lai zagļi no šķūņa nenorauj.
Ko jūs! Tie ir zīmēti, ne jau īsti!
Kurā gadsimtā jums bija interesantāk dzīvot – 20. vai 21. gadsimtā?
Man visos laikos paticis dzīvot. Kad aizgāju no darba, avīzē izlasīju, ka «mēs viņu atlaidām kā 21. gadsimtam nepiemērotu». Bet tā gluži nav. Jūtu, ka arī tagad kaut ko varu. Starp citu, mana pēdējā darba diena bija 2002. gada 2. februārī – 02. 02. 02. Speciāli aizgāju savā dzimšanas dienā.
Kad pēdējo reizi bijāt klases salidojumā?
Pavisam nesen. Jersikas skoliņai bija 80 gadu, un bija salidojums. Ļoti jauks pasākums. No manas klases gan bija vien kādi divi trīs cilvēki ieradušies, galu galā esmu 1952. gada absolvents. Daļa vairs nav starp dzīvajiem…
Ja atlikušo dzīvi jūs varētu ēst tikai vienu ēdienu, ko izvēlētos?
Ēdiena ziņā esmu diezgan cimperlīgs, man vajag daudzveidību.
Ja kundze man pasniedz vakariņās to, kas bijis pusdienās, es jau kļūstu kašķīgs,
piesienos – tas taču jau bija pusdienās! Bet vispār es nevarētu iztikt bez kafijas.
Kāda ir lielākā cūcība, kas pret jums pastrādāta?
Cūcību ir bijis daudz, bet varu darīt zināmu visiem līdzcilvēkiem, ka uz cūcību darītājiem es neturu ļaunu prātu. Ne uz vienu neesmu dusmīgs, neesmu nekad kalis atriebības plānus – tādu projektu nav bijis! Un ir daudz vieglāk dzīvot, ticiet man!
