Rīga +22°C 
Piektdien esam liecinieki raidījuma otrās epizodes filmēšanai – studijā, kas iekārtota plašās un filmēšanai stilistiski piemērotās telpās, ierodas dāmas, kas izturējušas atlasi. Kā stāsta raidījuma redaktore Santa, šīs ir 12 astoņu vīriešu izvēlētas sievietes. Varētu domāt – kā tad tā, ja reiz sieviešu ar gadiem ir vairāk nekā vīriešu, raidījumā vajadzēja būt vairāk kungiem, bet Santa atzīst: «Cilvēku skaits, kas pieteicās šovam, ir ļoti liels, un atšķirība starp sieviešu un vīriešu skaitu arī. Tāpēc labākais risinājums, ko atradām, – lai notiek kā dzīvē, vismaz tā, kā notika agrāk, ka vīrieši ir tie, kas sper pirmo soli. Idejiski tā arī ir – pagājušajā nedēļā filmējām vīriešus un devām viņiem mūsu atlasīto 35–40 sieviešu sludinājumus.
Vīrieši iepazinās ar sludinājumiem un fotogrāfijām un – kā nu kurš – atlasīja piecas līdz desmit sievietes, ar kurām gribētu tikties.
Tā izveidojās saraksts ar biežāk izvēlētajām sievietēm. Tad sākās mums grūtākā daļa – vajadzēja kādai sievietei atteikt, jo, lai kā mēs gribētu, nevaram nofilmēt visas. Tāpēc pirmā atlase ir mūsu, bet otrā – vīriešu. Sievietes, kas šeit nonākušas, ir vīriešu biežāk izvēlētās un tīri matemātiski izrēķinātās. Sievietes tagad iepazīstas ar sludinājumiem un atsauksies vai neatsauksies aicinājumam.»
Zina, kas der un kas neder!
Šovu Sirdslietas veido vairāk nekā desmit cilvēku komanda, un arī viņiem netrūkst izaicinājumu.
«Arī šogad gadās pa cilvēkam, kas it kā ir pieteicies, bet nav ar mieru filmēties. Ir cilvēki, kas vienkārši pārdomājuši, ir cilvēki, kuri atsūtīja anketu, bet līdz brīdim, kamēr mēs viņus sazvanām, viņu dzīvē ir kas mainījies, parādījušās veselības problēmas vai kas cits, un viņi atsakās. Un tas ir saprotams. Netrūkst tādu, kurus raidījumam pieteikuši radinieki, sevišķi mazbērni, draugi. Šogad vienu sievieti pieteica viņas 12 gadu vecā mazmeita, kas ir ļoti jauki, un kundze arī atnāca.
Daļai cilvēku tas ir pārsteigums: «Vai, es esmu pieteikta?» Daļa arī atsakās, bet tas viss tādā pozitīvā noskaņā. Gadījušies arī cilvēki, kas atsauc savu pieteikumu bez jebkāda paskaidrojuma, un arī tas ir normāli. Ja kāds nejūtas labi, mēs nevienu nespiežam braukt un par visām varītēm iet uz randiņiem. Arī sievietēm stāstām – ja vīrieši neies pie sirds, ja negribēsies iet uz randiņu, tad tas nav obligāti jādara. Ja sieviete nevienu neizvēlēsies, vienkārši nepiedalīsies raidījumā, bet tiksies ar visiem noslēguma ballē.
Bet izaicinājums komandai ir tad, kad dalībnieku ciešāk iepazīsti un dzirdi viņa dzīvesstāstu.
Kādam dzīvē gājis grūtāk, daļa stāstu ir diezgan skaudri, sevišķi atraitņiem, un ir gadījies, ka, to atceroties, cilvēks kameras priekšā sāk raudāt… Bet kopumā jāatzīst – salīdzinot ar citiem projektiem, kuros esmu strādājusi ar jaunākiem cilvēkiem, man personīgi šeit ir daudz vieglāk, jo šie cilvēki vairs nefiltrē katru savu vārdu, viņi ļoti labi zina, kas viņi ir, kas viņiem der un kas neder, un ko viņi vēl grib šajā dzīvē pieredzēt. Viņi to labi apzinās, un sevišķi otrajā sezonā, kad pirmā jau redzēta, viņi zina, kā tas izskatās, un ir ļoti motivēti. Viņus nemulsina arī filmēšanās – tagad dāmas filmē trīs kameras, bet viņas lieliski tiek galā. Kundze tikko zvanīja vīrietim, bet mēs puišus brīdinājām – teicām, ka šodien jūsu izvēlētās dāmas varētu piezvanīt, esiet gatavi. Viņi nezina, cikos un nezina, kuras, bet faktu, ka piezvanīs, viņi zina.»
Darbs ar dvēseli
Santa atzīst, ka viņai Sirdslietas grūti saukt par šovu – tādi top Amerikā. Viņasprāt, šis ir lielisks raidījums, kurā gan skatītājam, gan veidotājam ir, ko paklausīties un kādas atziņas, ko paņemt sev. Turklāt tas ir atgādinājums, ka mums apkārt ir daudz cilvēku, kas jūtas vientuļi, kam vajag piezvanīt un ar kuriem vajag parunāties.
«Man kā jaunam cilvēkam ir interesanti paklausīties, kā viņi ir dzīvojuši. Par šo projektu runājām ar vienu operatoru un sapratām, ka bez dvēseles to nemaz nevar darīt.
Man šis nav darbs piespiedu kārtā – man tiešām patīk.
Jā, tas ir milzīgs informācijas apjoms, un vienā brīdī mazliet arī jānorauj bremzīte, bet man ļoti patīk parunāties, man patīk būt šajā projektā. Esmu vēl jauna, man ir 30 gadu, bet ir ļoti vērtīgi paklausīties šajos cilvēkos – tas ir kā lasīt biogrāfisku grāmatu, tikai dzīvajā. Šis ir kolosāls projekts, un esmu bezgalīgi pateicīga, ka dzīvē viss tā salikās un esmu šeit. Lieliski kolēģi, viss kolektīvs strādā ar rūpību un mīlestību pret savu darbu – citādi mēs nemaz to nevarētu izdarīt,» secina raidījuma redaktore.
Ticu mīlestībai!
Starp dāmām, kuras izturējušas lielo atlasi, ir arī Daina. Viņai šī ir pirmā dalība jebkādā šovā, un piedalīties viņu pamudināja bērni. «Jaunākais dēls ar vedeklu vienkārši pajautāja: «Paklau, ome, mēs tevi pieteiksim. Kā tu domā?» Teicu: «Piesakiet arī, būs piedzīvojums!» Un tad jau man pienāca ziņa, ka jāsāk gatavoties. Tagad, kad jāfilmējas, man satraukuma nav, jo visu mūžu esmu bijusi skolotāja. Vajag parunāt – parunāšu! Jaunībā spēlēju teātri, divus gadus pat mācījos Teātra fakultātē. Varbūt pat īsti negribēju būt aktrise, bet skolotāji virzīja un gāju. Kāpēc nepabeidzu? Jo samīlējos! Ap kādiem 40 gadiem, kad bērni bija paaugušies, šķita, varbūt varētu, jo tas nervs, kas saistīts ar uzstāšanos, ir palicis. Man jau tas vienalga patīk.
Būtībā visu mūžu spēlēju teātri, tikai klases priekšā.
Godīgi sakot, mīlestības dēļ uz šovu nenāku, bet gribu iepazīties. Man ļoti pietrūkst cilvēka, ar kuru kopā pavadīt brīvo laiku, kaut kur aiziet, kaut vai aizbraukt līdz ezera malai un pusi dienas pasēdēt. Bērni ir brīnišķīgi, dēli ir jauki, man ir septiņi mazbērni, viss ir, un visi par mani rūpējas, tomēr esmu viena. Galu galā, šis ir skaists piedzīvojums, adrenalīns tomēr. Ir ļoti interesanti redzēt, kā notiek filmēšana, arī būšana šeit ir piedzīvojums. Kamēr esi dzīvs, baudi dzīvi! Tagad tiešām ir šeit un tagad.
Kādam jābūt kungam, ar kuru pusi dienas varētu nosēdēt pie ezera? Inteliģentam un saprotošam.
Tādam, kuru arī interesētu kaut kur aizbraukt un kaut ko redzēt, erudītam, lai varētu paspriest par dzīvi, pafilozofēt. Man vīrietī galvenais ir balss – ja viņam ir skaista balss, tad viņš piesaista manu uzmanību. Jāsaka, ka par kopdzīvi īsti nedomāju, tomēr otrs ir vajadzīgs. Gribas, lai būtu. Ticu mīlestībai un tam, ka arī širmis var aiziet ciet un jumts var aizbraukt. Tā var gadīties, un tas nav nekas sevišķs. Vienlaikus arī nenāku ar lielām gaidām, man tas drīzāk ir piedzīvojums – es tik forši jūtos! Redzēs, kas sanāks, bet būs interesanti!»
Neesmu atnākusi meklēt vīru!
Māra šovā nonāca, pateicoties vietējā senioru klubiņa pamudinājumam. Viņa gan atzīst, ka pagaidām par viņas dalību Sirdslietās neviens – ne bērni, ne klubiņa dalībnieki – nezina. Mārai ir trīs meitas un audžudēls, viņa ir farmaceite. Vaicāta, vai pirms filmēšanās nav uztraukusies, viņa smejas: «Pati brīnos, bet neuztraucos. Uz Rīgu braucu ar autobusu un visu ceļu nogulēju. Kaut kāds mazs uztraukums jau ir, jo braucu uz ko tādu, kas man nav vēl bijis un kas tomēr man ir svešs. Lai gan ne – jūtos ļoti labi.
Neesmu atnākusi meklēt vīru – man divi vīri jau ir bijuši. Bet nesaku nekad!
Nekad nevar zināt, kā viss pagriežas. Taču drīzāk es gribētu labu draugu, ar ko var parunāties, ar ko var kaut kur aizbraukt, aiziet. Esmu liela ceļotāja, bet ar visiem ceļot nevar. Tas nekas, ka tev ir laba draudzene, bet ceļošanai viņa nav piemērota. Ceļošana ir mans vaļasprieks, galvenais, lai otrs mani netraucē un lai neuzliek veto, ka nekur nevaru braukt. Jo manam vīram, kurš pirms trim gadiem nomira, ļoti nepatika, ka es braucu, tas nebija vienkārši. Viņš pats arī nekur nebrauca, pat uz jūru nevarēju viņu pielauzt. Bet neraugoties uz to, es sev vietu zem saules izkaroju un daudz ceļoju. Man nevajag kompāniju, tās pietiek, bet man vajag kompanjonu. Kādam jābūt kompanjonam, kas spētu iekarot manas simpātijas? Jābūt cieņai pret mani kā pret sievieti, kā pret cilvēku.
Esmu secinājusi – jūtas sākumā ir, bet tad tās jebkurā gadījumā kaut kur aiziet, un, ja paliek cieņa, vēlēšanās būt kopā, tad attiecības sanāk.
Nav obligāti katru dienu jābūt kopā, var tikai satikties, bet viss atkarīgs no tā, kā attiecības veidojas. Galvenais, lai abiem būtu kaut kas kopējs, lai nav tā, ka katrs to deķi velk uz savu pusi. Man nav vajadzīgs vīrietis, kas visur staigā man līdzi, – ja nepatīk, nu nenāc man līdzi uz veikalu un es neiešu tev līdzi makšķerēt. Tā ir arī sava veida uzticēšanās. Bet tāda iespēja, ka norauj jumtu, pastāv! Es ticu mīlestībai, kad aizmirstas viss uz pasaules. Bet, ja nesanāks, arī nekas, būšu iepazinusi jaunus cilvēkus, un draugu nekad nav par daudz! Būšu izbaudījusi ko jaunu, un, kas var zināt, kā viss vēl iegrozās,» smejas Māra.
