«Paši vien šo putru esam ievārījuši.» Lāču mamma Velga Vītola par meža zvēriem, cilvēku kļūdām un savu mūža aicinājumu

«Līgatnes dabas takās strādāju jau 45 gadus. Tā ir mana vieta uz šīs pasaules,» saka ilggadējā Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola. Šis pavasaris viņai nav pagājis bez satraukumiem. Pavasara vētra nopostījusi lapsu voljēru, un brīvībā devusies lapsu trijotne – Loreta, Bonija un Klaids. «Boniju un Klaidu izaudzināju no mēneša vecuma. Ne pie viena cilvēka viņi klāt nenāca, arī pie manis, bet mani atpazina gan. Klaids bija drošākais no trijotnes un cītīgi sekoja, kur liku barību, vai kaut ko nepaņēmu atpakaļ, vienmēr uzpasēja savas glabātavas – nedod Dievs, ja viņš bija noracis olu un es gāju garām,» smejas Velga.

Ikviens dzīvnieks, iedzīts stūrī, aizstāvēsies. Pat zaķis.

Viņa gan par saviem audžubērniem īpaši nesatraucas. Viņa ir pārliecināta, ka lapsu trio savvaļā izdzīvos. «Ziemā būtu daudz grūtāk, taču viņi izmuka pavasarī, kad mežā ir pilns ar barību. Es pati redzēju, kā Klaids vēl pusaudža vecumā noķēra sīli. Spalvas pa voljēru bija bieži. Tas nozīmē, ka medīt viņš prata jau sen. Domāju, ka viss viņiem būs kārtībā,» Velga ir optimistiska. Ar šo stāstu viņa vēlreiz atgādina kādu svarīgu patiesību – savvaļas dzīvnieks nedrīkst kļūt atkarīgs no cilvēka. «Dzīvnieku, kuru gribi laist atpakaļ savvaļā, nedrīkst pieradināt pie cilvēka. Tāpēc man sāp sirds, redzot, kā cilvēki internetā lepojas ar piejaucētajiem meža zvēriem un domā, ka vēlāk tos vienkārši palaidīs brīvībā. Tā tas nestrādā.»

Paši vien šo putru esam ievārījuši

Pēdējos gados lāči kļuvuši par vienu no apspriestākajām dabas tēmām Latvijā. Daudzi baidās, citi sajūsminās, vēl citi pieprasa atļaut lāču medības. Taču Velga uzskata, ka galvenais nav lāču skaits. «Nav tā, ka lāči pēkšņi kļuvuši drosmīgāki.