Sergejs Jēgers: «Šī saruna man ir mazliet kā grēksūdze»

Es daru to, kas man patīk

«Nesen uz ielas Latvijā pazīstama sieviete uzrunāja mani ar jautājumu: «Sveiks, Sergej! Kā tev klājas?» – «Paldies! Darba ļoti daudz.» – «Vai tu vēl dziedi?…» – «Protams, dziedu! Viss kārtībā,» Sergejs ar smaidu atstāsta epizodi no dzīves. «Es dziedu un vēl dziedāšu. Man šobrīd ir 47 gadi, un es nedaru to, kas man nepatīk. Tā nav iedomība, tā nav augstprātība un lepnība. Tā ir privilēģija, ko es savas dzīves laikā esmu nopelnījis, un vienmēr, kad vadu kādas publiskas nodarbības, cilvēkiem saku: «Es ikkatram no jums novēlu gūt šo sajūtu – nedarīt to, kas nepatīk, jo mums ir ārkārtīgi daudz iespēju darīt to, kas mums katram sanāk un ko patīk darīt.»

Dzīvē bijušas dažādas situācijas.

Esmu arī aplauzies, bet negribu, lai, manī klausoties, kādam rastos doma – re, kā viņš uz dzīvi ir apvainojies!

Es to negribu. Mana mīļā oma, kas mani izaudzināja, vienmēr teica: «Sergej, tev nekad nebūs, ja tu nedosi!» Es gribu un varu dalīties ar to, kas man ir. Ja man ir dots, tas nepieder man vienam. Arī mana balss nepieder man vienam. Tā pieder visiem.»

«Tāda balss var būt vienīgi no Dieva,» sarunā, kas man savulaik bija ar Sergeja vecmāmiņu Guntu Vološinu, teica viņa mīļā oma. «No cita taču tāda balss nevar nākt. Es nekad nebiju bijusi Operā. Pirmo reizi mani tur aizveda Sergejs, kad operā Dēmons dziedāja Eņģeli. Sēdēju pirmajā rindā un raudāju, visu laiku raudāju. Viņš tiešām dzied kā eņģelis. Maziņš jau tā dziedāja.»

«Kad es apjautu, ka mana balss ir īpaša?» Sergejs pārjautā manu vaicājumu. «Es jau agri to zināju, bet slēpu. Man bija kauns par savu balsi. Es nebiju dzirdējis nevienu tā dziedam, un man likās, ka tas nav normāli.