Zupa uz galda, rēķini nomaksāti. Kāpēc jaunā paaudze izvairās no patstāvīgas dzīves

Pati daba mūsos ir ielikusi vēlmi atdalīties. To var skaidri vērot jau agrā bērnībā – ap divu gadu vecumu mazulis, skaļi protestējot pret ierobežojumiem un arvien biežāk sakot nē, it kā paziņo: «Es neesmu tu. Es esmu atsevišķs cilvēks ar savām vēlmēm.» Atdalīšanās ir pakāpenisks process, un veselīgā variantā, jaunietim pieaugot, ar laiku viņš spēj emocionāli un finansiāli nostāties uz savām kājām, uzņemties atbildību par savu dzīvi un lēmumiem, veidot līdzvērtīgas attiecības un rūpēties ne tikai par sevi, bet arī citiem.

Tieši autonomija ir uzskatāma par vienu no psiholoģiskā brieduma pamatiem.

Ja pajautātu šodienas četrdesmitgadniekiem un piecdesmitgadniekiem, ko viņi visvairāk gaidīja no pieauguša cilvēka dzīves, daudzi, visticamāk, atbildētu: savu brīvību. Pašiem noteikt, cikos atgriezties mājās, ko ēst vakariņās, kur tērēt naudu un kā iekārtot savu dzīvi. Vēlme izlidot no vecāku ligzdas šķita tik pašsaprotama, ka neviens nejautāja, vai maz vajag. Kāpēc šodien viss izskatās citādi?

Dzīvoju pie mammas

Gandrīz pirms desmit gadiem tapusī jauniešu iemīļotās grupas Olas dziesma Dzīvoju pie mammas var šķist kā asprātīgs joks, bet patiesībā ir pārsteidzoši precīzs mūsdienu tendenču spogulis.