Mācītāja ar ielāpu uz sirds: Aijas Greiemas ceļš no Gulbenes līdz Kalamazū
«Mana sirds lāpīta gan garīgi, gan emocionāli, gan fiziski – ielāps uz ielāpa,» saka ASV Mičiganas štata Kalamazū, Grandrapidsas un Lansingas latviešu evaņģēliski luterisko draudžu mācītāja Aija Greiema.
Foto: Ginta Alberte, Dzirkstele
Esmu no Gulbenes. Vidusskolā mana labākā draudzene bija Mārīte Kravale, viņas trīs brāļi ir katoļu priesteri, Andris Kravalis – palīgbīskaps. Abas ar Mārīti gājām manā pirmajā svētceļojumā uz Aglonu, man toreiz bija 16 gadu. No Ludzas tikām līdz Zilupes baznīciņai, uzkāpām balkonā pie ērģelēm, un priesteri tur dziedāja Salve Regina, mater misericordiae. Sirds atvērās, zināju: kalpošu Dievam!
Atceros dialogu ar sevi: nē, tu esi sieviete, tu nevari kalpot Dievam!
Bet cita balss teica: viss būs, tu man kalposi. Vēlāk Gulbenes luterāņu baznīcā spēlēju ērģeles, mācīju ticības mācību Svētdienas skolā, pēc vidusskolas aizgāju studēt teoloģiju Latvijas Universitātē – nebija pat citas domas.
Reiz toreizējais Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas (LELBĀL) arhibīskaps Elmārs Rozītis bija atbraucis uz Teoloģijas fakultāti, lai satiktos ar jaunajām studentēm, kuras vēlētos kalpot par mācītājām ārzemēs. Zinot, ka viņš divas dienas būs fakultātē, paliku kopmītnēs un iztēlojos, ka esmu slima, jo – kas gan es par mācītāju! Pāris studiju mēnešu laikā konservatīvie kursabiedri bija jau mani pārliecinājuši, ka sieviete nedrīkst būt garīdzniece.
Aizbēgt no skumjām
Pirmajā kursā iepazinos ar Māri – teologu meitenes dzīvoja vienās kopmītnēs ar biologiem un ģeologiem. Uzreiz apprecējāmies, pēc otrā kursa piedzima Dāvids, universitātes diplomu saņēmu ar puisīti blakus, un dekāns smējās, ka Dāvids ir jaunākais absolvents, kādu viņš saticis. Visi trīs aizgājām dzīvot uz Gulbeni, jo tur bija mani vecāki. Atradu darbu laikrakstā Dzirkstele – rakstīšana man vienmēr bijusi sirdslieta – un nostrādāju tur septiņus gadus.
Kad Dāvidam bija seši gadi, izšķīrāmies. Apprecējos tik jauna, sevi nemaz nesaprazdama, gribējās dzīvei vēl plašumu, jutos kā burkā ielikts taurenītis. Bet pēc laulības šķiršanās sākās viens zaudējums pēc otra. Mana mamma atkārtoti saslima ar vēzi un nomira. Gadu pēc mammas nomira arī tētis.
Man bija sajūta, ka ar laulības šķiršanu esmu uzlikusi sodu savai ģimenei. Ilgi ar to cīnījos un sev pārmetu.
Pēc pāris gadiem manā dzīvē ienāca Tods – iepazināmies draugiem.lv. Viņš bija pilnīgi citāds – dzimis un audzis Amerikā, bet brīvi runāja latviski, jo savulaik bija studējis Latvijā. Tods tolaik dzīvoja Judžīnā Oregonā, atlidoja paciemoties Gulbenē, es aizlidoju pie viņa. Un tad Tods pārcēlās uz Latviju, jo vienmēr bija vēlējies te dzīvot. Atkal viss noritēja strauji.
