«Mēs šobrīd esam tādā situācijā, kādu cilvēce nekad nav piedzīvojusi.» Profesore ar rozes tetovējumu – Zanda Rubene

Vakar bija 1. septembris, un uz skolu devās arī tie bērni, kurus pirms desmit gadiem dēvējāt par digitālajiem mazuļiem. Jūs esat digitālās bērnības pētniece – kādi šie bērni ir izauguši?

Pret mums bērnībā bija vairāk prasību, mēs ātrāk iemācījāmies nomazgāt traukus, iznest miskasti un sev uzsmērēt sviestmaizi. Savulaik latvieši mēdza teikt, ka cilvēks ir pieaudzis, kad redz pāri galdam un spēj sev uzsmērēt sviestmaizi. Kurā vecumā mūsdienās prot uzsmērēt sviestmaizi? Daudz vēlāk, nekā bērns sāk skatīties pāri galdam. Visi bērni, protams, nav vienādi, tomēr kopumā viņiem ir mazākas praktiskās iemaņas nekā iepriekšējām paaudzēm. Taču pirms 40 gadiem bērni laiku pavadīja, darbojoties paši un nedaudz paskatījās televīziju, bet tagad lielākā daļa katru dienu vairākas stundas dzīvo ekrānos. Mainījies arī daudz kas cits – mums ir uz bērna vajadzībām orientēta audzināšana, kurā ir mazāk prasību un vairāk atbalsta. Tev ir mazāk jādara, jo es esmu labs vecāks un tev nelieku darīt! Tu dari tikai to, ko gribi darīt. Un ir ekrāns, kas atņem laiku, lai iemācītos kaut ko jaunu. Slikta kombinācija!

Audzināšana ir nepieciešama, lai pēc tam viņi varētu iztikt bez mums.