Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Latvijas simtgadē tu vadīji un palīdzēji organizēt simtgadnieku salidojumus. Kas tevi tajos visvairāk aizkustināja?
– Tās bija fantastiskas sajūtas. Tas optimisms! Ierodas Lilijas kundze, titulēto kamaniņu sportisti brāļu Šicu vecmāmiņa, viņai ir 100 gadu, un apsēžas blakus Lidijai Sīmanei no Mālpils, kurai ir 104 gadi. Abas sāk sarunu un uz salidojuma laika beigām grasās uzturēt draudzību un braukt viena pie otras ciemos, jo viņām ir, ko pārrunāt. Es viņus apbrīnoju.
– Kāda četrdesmitgadniece varbūt tā apbrīno tevi. Gandrīz katru dienu ēterā ir tavs TV24 raidījums Dienas personība ar Veltu Puriņu. Kāds pašlaik ir tavs ikdienas ritms?
– Pie ritma pierasts tā, ka es to nejūtu. Sazinos ar varoni, uzaicinu uz sarunu. Astoņos esmu televīzijā, pusdesmitos sākas saruna, pēcpusdienā sazvanos ar nākamās dienas viesiem un sāku pārdomāt – ko jautāt, ar ko sākt. Vienkāršs ziņu žurnālista darbs, nekas īpašs.
Man patīk mans darbs, un neviens arī nesaka – paldies par nostrādātajiem gadiem, tev tagad jāiet pensijā!
Man ir jautājuši – kā tu vari strādāt starp tiem jauniešiem? Bet man ļoti patīk! Ja kāds no kolēģiem nāk pēc padoma un mani uzrunā uz tu, esmu priecīga, jo teikt tu ir tāda žurnālistu lieta. Ja man teiktu – ziniet, cienījamā Puriņas kundze, man te tāds jautājums –, tad es nejustos labi. Bet, kamēr jūtu žurnālistes garu un attieksmi, es domāju – jā, varu strādāt!
– Esmu dzirdējusi, ka tad, kad uz sarunu aicini tu, tev neatsaka gandrīz neviens.
– Kāds atsaka gan, bet tad tas parasti saistīts ar to, ka neder sarunas laiks. Citādi tiešām gandrīz neviens neatsaka. Ir izņēmums. Kad Raimonds Vējonis bija vides ministrs, mēs kopā braucām pa visu Latviju un stāstījām par iespēju Eiropas Savienības līdzekļus izmantot ūdens kvalitātes uzlabošanai un citiem vides jautājumiem. Pēc tam, būdams aizsardzības ministrs, viņš arī nāca uz mūsu televīziju. Bet tad kļuva par prezidentu, un pēkšņi – aicini, cik gribi, preses sekretāri kā mūris priekšā, un uz šejieni nemūžam. Vai viņš baidās no vienkāršiem jautājumiem?
– Tagad neviens netic, kad stāstu, ka pati kādreiz varēju sev uzšūt mēteli, svārkus, blūzi. Tas bija laiks, kad daudzi mācījās šūšanas kursos. Ja izdevās dabūt poļu žurnālu Kobieta vai vācu Für dich, tajos bija tik labas piegrieztnes! Tālāk bija elementāri. Vēlāk sākām skatīties ārzemju ziņas, redzējām, kā ģērbjas ārzemju diktori, bet man nekas nemainījās – melns, balts, vienkāršas pamatkrāsas.
Atmodas laikos man uzradās tamborētās apkaklītes. Divas krādziņas man bija uztamborējusi tautas daiļamata meistare Anna Kuļikovska no Ilūkstes. Viņa stāstīja, ka uztamborējusi un aizsūtījusi arī Zviedrijas karalienei, taču karalienei ir tikai viena, bet man – divas viņas tamborētās krādziņas! Atmodas laikos tamborēto apkaklīšu man bija ļoti daudz, un tagad man dažas palūdza atdot Latvijas Tautas frontes muzejam.
– Ko tu dari, lai saglabātu savu eleganto izskatu?
– Nedaru neko un visu mūžu neesmu neko darījusi.
– Vari jau iedomāties lasītāju skeptiskos smaidus…
– Vajadzētu darīt vairāk! Kādreiz gāju peldēt, tagad esmu pārtraukusi. Fiziskā slodze nāk arī no dārza darbiem, bet skaidrs, ka par maz! Ir leģendārs stāsts, kā es kopš piektās klases krāsoju sarkanus vaigus. Man ir bail no kazām, jo bērnībā kaimiņu kaza, pati sapinusies saitē, to man aptinusi ap kāju, izrāva mietiņu un mani kādus metrus pavilkusi līdzi. Piektajā klasē man negāja matemātikā, un matemātikas skolotājs Štrauss teica: «Velta, tev vasarā būs jādzīvo pie manas mammas un jāgana kaziņa. Dzersi kazas pienu, būs sārti vaigi, un tad tev veiksies arī matemātikā!»
Un, ko domā, man dzima koša ideja – jānokrāso vaigi, lai nav jāiet pie tās kazas.
Ar sarkano zīmuli sašvīkāju rūtiņu papīru un pie spoguļa ar to uzkrāsoju vaigus. Aizeju uz skolu, un skolotājs saka: «O! Tev vaigi zied kā rozes! Nāc pie tāfeles!» Bet es neko no tās matemātikas nezināju un nesapratu! Tā ka par izskatu ir jārūpējas, bet ne tik uzkrītoši – lai neizsauc pie tāfeles.
Man mašīnā stāv kosmētikas maisiņš, kur ir viss – no Dzintara līdz meitu dāvinātam Dioram. Taču es daudzus krēmus nevaru lietot, jo esmu alerģiska.
– No Atmodas sākuma daudziem joprojām atmiņā iespiedušies kadri, kā augusta puča laikā televīziju ieņēma omonieši un tu Panorāmas studijā atvadījies no skatītājiem. Kur tev toreiz radās drosme tik ilgi palikt studijā?
– Īstenībā man bija ļoti bail. Bet es biju darbā, man bija jāinformē sabiedrība. Palīdzēja apziņa, ka mani bērni ir drošībā laukos, jo skolā bija vasaras brīvdienas. Bail bija, bet darbs uzliek pienākumu. Barikāžu laikā satiku žurnālisti no Dānijas, kura bija pie Brīvības pieminekļa, kad notika šaušana. Es jautāju – vai tad tev nebija bailes? Viņa teica: «Tas ir darbs. Nebija. Bailes man ir tagad, kad esmu atgriezusies no turienes.»
Kad kolēģi teica – nāc ārā, om
onieši tūlīt būs klāt –, es domāju, ka jāpasaka tas viens teikums: «Cerams, ka mēs nešķiramies uz ilgu laiku.» Varbūt es pat varēju palikt studijā līdz pašām beigām, kamēr viņi ienāk, lai cilvēki redz, kā viss notiek.
Bet iedomājos savus vecākus: kā viņi jutīsies, ja redzēs, ka ienāk omonieši ar automātiem un viss nodziest?
– Savā ziņā tā kļuva par tavu misiju – šajā laikā stāstīt cilvēkiem, ka viss būs labi?
– Pēc pirmās profesijas esmu vēsturniece, un arī vecāki man daudz stāstījuši par to, ka Latvijai jābūt brīvai. Tajā brīdī kopā ar visas tautas pašapziņu jutos ļoti nozīmīga. Nevienam jau nebija ticības, ka mums tūlīt neaizvērs muti, ja sāksim runāt, taču bija cilvēki – redaktori, režisori, žurnālisti –, kas piekrita strādāt, un sestdienas Panorāmās centāmies to visu parādīt. Pēc tam jau nāca kolēģi no citiem raidījumiem un ieteica mums sižetus, un Atmodas procesā aizvien vairāk iesaistījās visi televīzijas darbinieki. Bija gadījumi, kad mūs izsauca uz centrālkomiteju stāstīt, ko ar kādu sižetu esam domājuši.
Atmoda bija laiks, kad varonis bija tauta. Un visi bija par neatkarīgu Latviju, un nebija domstarpību, visur bija savējie. Cilvēki brauca uz studiju, atstāja mums rozes, veda tortes un pīrādziņus. Kāds kungs mums katrai žurnālistei ik palaikam sūtīja dzejoļus.
– Esi stāstījusi par savām baiļu lēkmēm un veģetatīvo distoniju. Kā tu, strādājot tik publiskā darbā, esi spējusi ar to visu tikt galā?
– Neviens ārsts jau nav pateicis, ka man ir veģetatīvā distonija. Man ir teikts, ka tās ir stresa sekas, jo es par daudz domāju – kā būs rīt, vai visu pajautāšu, vai visu paspēšu. Es nebiju mācējusi klasificēt savus darba apjomus. It kā visi labi darbi, nav grūti, tajā pašā laikā tas ļoti uztrauc – kā es to visu paspēšu?
Bet ir jāsaraksta darāmie darbi, jāizsvītro tie, kurus var atlikt uz rītu vai parītu, kādam jāatsaka un jāatstāj tie, kas tiešām tajā brīdī jāizdara.
To mācījos lēnām, ejot pie ārstiem. Man iemācīja, ka jāiemācās novērst uzmanību un tas nav nekas traks. Un šī doma, ka tas nav nekas traks, man palīdz, un nav speciāli jāārstējas. Tas vienkārši ir stress, par kuru līdz šim nebiju domājusi.
– Tev ir brīnišķīgas meitas, lai arī viņas auga laikā, kad tu pati biji darbos līdz matu galiņiem. Kā tu izaudzināji meitas?
– Vissvarīgākā man bija apziņa, ka viņas ir drošībā. Kad bija jāpavada uz skolu vai jāved mājās, man bija palīgi – mamma, vīramāte, vīrs reizēm ātrāk atbrauca no saviem darbiem. Vecmāmiņas viņas lutināja un gatavoja gardumus, kādus es nemāku pagatavot. Mani mazbērni toties atcerēsies, ka es māku cept pankūkas un vārīt frikadeļu zupu, kas man izdodas ļoti labi. Un, bez šaubām, uzvārīt cīsiņus.
Kad meitas auga, daudz nodarbojos ar telefonisko audzināšanu.
Kā stundas beigušās, zvanu uz mājām. Gadījās, ka neviens neatbild. Zvanu skolotājai – vai nav atstātas pēc stundām? Nav, visi aizgājusi. Zvanu meiteņu draudzenēm – vai nezina, kur aizgājusi Elīna, vai nezina, kur aizgājusi Iveta? Un visu laiku sevi uzkurbulēju – es nevaru strādāt, ja nezinu, kur bērni! Visbeidzot sazvanīju viņu draudzeni, kas izstāstīja, ka meitenes paņēmušas suni un aizgājušas meklēt slepenos pagrabus Cēsu ielā. Es ķeru taksi, skrienu uz tiem pagrabiem!
Vienreiz nācu mājās, mēs dzīvojām mājā Brīvības un Cēsu ielas stūrī, un durvis atlauztas! Zināju, ka bērniem jābūt mājās, man jau sirds stājās, un gara acīm redzēju visādas šausmas. Bet izrādījās, ka otras durvis ir aizslēgtas. Mums bija videomagnetofons, un divi puikas no sētas bija izdomājuši to nozagt, bija lauzuši durvis, bet laikam kāds iztraucēja. Pēc tam es sapņos bieži redzēju durvis. Kopš bērna kājas ļoti daudz sapņoju.
– Redzi arī viedos sapņus?
– Trīs reizes tādus esmu redzējusi. Tikai pēc tam sapratu, ar ko tas bijis saistīts. Naktī, kad nomira mana mamma, sapnī redzēju, ka viņa man uzkar kaklā zelta krustiņu. Pamodos ar dīvainu sajūtu, man likās, ka kaut kā pietrūkst. Tad zvanīja meita – kā vecmammai? Un mammīte jau bija aizgājusi.
Vēl bija sapnis, kad man uzdāvināja lielu podu ar sudraba monētiņām, spožas un skaistas. Un es skaidri zinu, ka tās ir asaras. Pēc tam tiešām cita aiz citas nāca lietas, par kurām bija jāraud.
– Tagad meitas ir pieaugušas un jūs varat kompensēt to kopābūšanu, kādas pietrūka ikdienā, kad meitas bija mazākas?
– Es ļoti cenšos. Es jau redzu, ka meitenēm iet tāpat kā man kādreiz, viņas ir aizņemtas, sava dzīve, savas problēmas. Bet sestdienās un svētdienās mēs pēc iespējas cenšamies būt kopā vai kopā kaut kur aizbraukt. Ļoti patīkami, kad mani paņem līdzi uz kādu koncertu vai braucienā – uz Londonu, uz Varšavu. Reizēm braucam just līdzi, kad mazmeita spēlē tenisu. Sacensībās pārdzīvojam tā, ka bērns mūs dzen ārā – ejiet prom, es spēlēšu viena!
Prieks, ka manas meitas nepadodas, cīnās.
– Šodien studijā gājām cauri virtuvei, kur uzņem Roberto kulinārijas raidījumu. Tu arī tajā esi piedalījusies un pati atzinies, ka ar kulināriju neaizraujies.
– Roberto raidījumā es diezgan izgāzos, taču no tā laika viņš zina, ko nozīmē klapēt gaļu. Bija tā: es viņam stāstu, ka gaļa pirms cepšanas ir jāizklapē, bet pati to ņemu un neklapētu metu uz pannas. Roberto saka – tu taču tikko teici, ka gaļa ir jāklapē? Es rauju karstus gabalus no pannas nost, un tad mēs klapējam. Māsa no Šveices pēc tam zvanīja un smējās.
Man ļoti patiktu gatavot, bet tad man puse dienas jāpavada pa veikaliem un tirgiem, jo pirms gatavošanas jāatrod pilnīgi viss, kas receptei vajadzīgs. Ja nav kaut viena sīkuma, man pāriet viss prieks gatavot. Bet man nav bijis vajadzības gatavot, jo vienmēr esmu dzīvojusi kopā ar vecākiem un māsām. Pēc tam ilgus gadus dzīvoju Pilsrundālē pie tantes, kur arī visi dzīvoja kopā un vienmēr jau bija pagatavots kaut kas garšīgs.
Esmu kārtīga latgaliete, man vienmēr paticis dzīvot lielā barā, kur kopā ir visas paaudzes.
– Bet pašlaik jau tev vairs nav tās laimes dzīvot lielā saimē?
– Man ir savs dzīvoklis, bet es bieži esmu pie bērniem. Sazvanos ar mazbērniem. Īpaši lutināt neiznāk, jo lutina vecāki paši. Kad gribu palutināt ar saldumiem, saņemu no vecākiem brāzienu. Kad bērni bija mazāki, gājām kopā uz kafejnīcām. Sasēdināju visus četrus mašīnā, un braucām.
Atbraucām uz Rīgu, jo vasarā viņi dzīvoja tālāk no tās, un izklaidējāmies. Runājāmies par visu ko, izgudrojām pasakas. Es sāku stāstīt pasaku, apklustu un saku – bet kā bija tālāk? Tad lielākie sāk domāt, kas tur bija tālāk. Vēl viņi tēloja manu darbu, kā es strādāju televīzijā. Maziņi būdami, viņi ļoti klausījās radio un attēloja radioraidījumus – bija mazliet pievērsušies žurnālistikai. Abi vecākie mazbērni tagad mācās augstskolās, diemžēl ne Latvijā. Bet viņi raksta perfektas esejas un tas viņiem ļoti labi padodas.
– Nu kāda Instagram zvaigzne! Viņa taču vēl ir bērns. Bet saskatu viņā tikai to pašu vēlmi, kāda bija man, kad visu ko gribējās – gan jaunas drēbes, gan pucēties. Taču viņai ir citas iespējas un cita saprašana, viņa ir pasaules pilsone.
– Tava ģimene pašlaik ir meitas un mazbērni. Tavs vīrs jau aizgājis. Cik ilgu laiku vajadzēja, lai pieņemtu to, ka viņa vairs nav blakus?
– Šis laiks jau nav beidzies, man viņa visu laiku trūkst, un visu laiku es to sajūtu. Tāpat kā ilgu laiku pēc vecāku aiziešanas man ļoti gribējās viņiem piezvanīt. Brīžiem tiešām trūkst.
– Jūs iepazināties, jo abi bijāt aizrāvušies ar rokasbumbu. Kas īsti tevi viņā piesaistīja?
– Tas, ka viņš bija tik atšķirīgs no manis. Viņš rakstīja dzejoļus, ļoti labi dziedāja, ļoti labi dejoja. Tā visa man pietrūka. Vīrs jau tajos senajos laikos pētīja savas dzimtas vēsturi un ļoti daudz zināja par visiem saviem radiem. Tas man arī lika parakņāties un padomāt, kā veidojusies mana dzimta. Vīrs man ir ļoti daudz palīdzējis, sevišķi bērnu audzināšanā.
– Vai pēc vīra aiziešanas esi domājusi par vēl kādu vīrieti sev blakus?
– Būtu tikai normāli, ka būtu stiprāks plecs, uz kā balstīties. Bet, ja es salīdzinu, tad salīdzinājums vienmēr ir par labu manam vīram.
– Tavam vīram ne visai patika tava profesija. Kā jūs atradāt kompromisu?
– Nepatika. Pie mums televīzijā strādāja arī mana vīra draugs Aldis Neimanis, un vienreiz es izdomāju – paņemsim manu vīru līdzi uz filmēšanu, lai redz, kā tas notiek. Braucām uz Vidzemi, viņa draugs filmēja kombainus, kāds kaut ko intervēja, tad atbraucām uz studiju, gaidījām savu rindu pie montāžas, tikmēr rakstījām tekstus, atšifrējām skaņu. Tad ierunājām tekstus, montāžā likām bildi, īsinājām. Beidzām īsi pirms septiņiem vakarā. Un vakarā no visas tās dienas garuma parāda divus mazus sižetiņus divarpus minūšu garumā!
Vīrs pēc tam vakarā teica: «Nē, tāds darbs ir kaut kas šausmīgs. Es uz to visu skatījos kā uz teātri!» Bet samierinājās jau. Es jau arī par vīra darbu nezināju, kā tos ceļus un tiltus būvē.
– Tu negribi runāt un pieminēt savus gadus. Kāpēc tā?
– Es gadus neskaitu un dzimšanas dienas nesvinu vai svinu pāris nedēļu pēc tam. Parasti mēs tajā dienā cenšamies aizbraukt kaut kur projām. Tā ir kopš laika, kad manā dzimšanas dienā ceļu mūžībā sāka mana mamma. Pēc tam viņa vēl dažas dienas gulēja bezsamaņā un tad aizgāja.
Tad es arī sapratu, kāpēc man visu mūžu nebija paticis svinēt dzimšanas dienas. Domāju, kādi augstāki spēki mani gatavoja tam, kas notiks pēc daudziem gadiem šajā dienā. Un redz, kā sanāca.
Visi mani radi un draugi to zina. Dažkārt braucu svinēt pie māsas uz Šveici. Vai arī tajā dienā izkārtoju brīvdienu un vienkārši aizbraucu uz kapiņiem.
Bet ar vecumu – ko es varu darīt? Paskatos spogulī un domāju – es nekad nebūšu Alla Pugačova, tādas operācijas nekad netaisīšu.
Ko mainīs tas, ja man būs cita seja? Bet man liekas nesvarīgi jautāt – cik tev gadu? Bērnībā un jaunībā man nepatika, kad teica: «Tu kļūsti vecāka, tev jābūt nopietnākai, vairāk jāmācās!» Es domāju – vai tiešām gadi uzliek kādus papildu pienākumus? Kāpēc? Ko gribu, to daru! Latvija ir brīva valsts!
– Tev dzīvē bija tāds neparasts laiks, kad aizgāji no televīzijas un sāki strādāt kafejnīcā Ikšķilē. Tolaik tevi apvainoja, ka esi gribējusi sarunāt Dienā publicēt Laventa atbalstītāju vēstuli.
– Tas viss sākās ar derībām – mēs, vairāki cilvēki, diskutējām par to, vai tiešām žurnālisti kaut ko publicē tikai tad, ja viņiem samaksā. Piemēram, Laventa atbalstītāju vēstuli. Kaut gan nekādas vēstules jau nebija. Tad es gāju runāt ar pazīstamu žurnālistu laikrakstā Diena un prasīju viņam skaidri un gaiši, vai šādu vēstuli nodrukātu un cik tas maksātu. Kā reklāmu! Man pateica – 200 latu. Lai es atnesu vēstuli.
– Un tu biji gatava uz visiem laikiem palikt strādāt Ikšķilē kafejnīcā?
– Radinieki uzaicināja mani pastrādāt savā kafejnīcā. Tas bija tikai tāds vasaras darbs, tur nostrādāju divus mēnešus. Toties iepazinu pusi Ikšķiles, pie manis nāca Eiropas čempioni burāšanā, nāca būvnieki, nāca automehāniķi, es ar viņiem runājos. Runājām par neatkarību un valdības lietām. Bet cilvēki man teica: «Velta, te nav tava vieta! Tev jāiet atpakaļ!» Un es gāju atpakaļ.
– Esi teikusi, ka tev ir cilvēki, kam vari piezvanīt kaut vai nakts vidū. Kas ir tavi draugi?
– Man ir daudz draugu. Piemēram, ir bijušie klasesbiedri, kam varu zvanīt jebkurā brīdī. Mēdz teikt, ka draugus pārbauda grūtos brīžos, man šādi tiešām smagi brīži ir bijuši vismaz trīs – saistībā ar tuvinieku aiziešanu. Bet ir bijuši arī brīži, kad esmu kaut kā neprecīzi izteikusies vai samudžinājusi tenkas ap sevi, un esmu ļoti pateicīga draugiem, ka tad viņi man nav ļāvuši krist galējībās, piemēram, aizbraukt strādāt uz Vāciju.
Kāds draugs trolejbusā braucis un dzirdējis, kā divas kundzītes runā par mani: «Tu zini, kā tā Velta Puriņa tur…» Tad viņš pieliecās tuvāk un teica: «Ziniet, Velta ir mana draudzene! Ko man viņai no jums nodot?» Kundzītes nokautrējās un vairs nerunāja. Draugs ir arī tas, kurš publiski var par tevi kādu vārdu pateikt.
– Ko tev vēl kārotos izdarīt vai piedzīvot, ko nav iznācis piedzīvot?
– Ir vairākas Eiropas vietas, kur es gribētu aizbraukt, taču draugiem un radiem, ar kuriem kopā braucu, šie galamērķi šķiet pārāk parasti. Piemēram, mani ļoti interesē Bulgārija – vienkārši redzēt, kā tur šobrīd dzīvo cilvēki!
– Un kad tu jūties patiešām laimīga?
– Kad visi ir mājās, esmu tam visam pa vidu un sajūtu savu dzimtu. Ja tuviniekiem viss ir labi, arī man ir labi. Ja kādam slikti, arī man ir slikti.
Mani daudz kas iepriecina. Gribētos piedzīvot mazmazbērnu ienākšanu šajā pasaulē. Man prieks, ka man nav nekāda rūgtuma pret valsti. Prieks, ka esmu varējusi nopirkt vienu kvadrātmetru teritorijas uz Mēness, kad Amerika to izpārdeva par pieciem dolāriem un visi varēja sūtīt savus pieteikumus. Joks vai nejoks, es nezinu, bet mēs nopirkām – tad jau redzēs. Vienmēr, kad paskatos uz Mēnesi, ar tādu smaidu domāju – kaut kur tur ir arī mana zeme!
