Kā smaržo vēsture? Parfimērijas pasaules noslēpumi un leģendārais aromātu sešnieks
Parfīms ir maģiska substance, kurā satiekas botānika un ķīmija, jūtas un poēzija. Smaržas ir gaistošākais no visa, ko cilvēks radījis, tomēr tas jau sen ir tapis par kultūras daļu, kad sakrālais saplūst ar pasaulīgo.
Foto: Shutterstock
Senie grieķi ticēja, ka patīkams aromāts liecina par dievu klātbūtni. Viduslaiku mūki klosteros audzēja smaržīgas puķes, spieda aromātiskas eļļas un kopā ar citrusiem gatavoja dziedinošus parfīmus spirta uzlējumā. To receptes glabāja noslēpumā, taču zināja, ka smaržas iedarbojas uz emocijām.
Roze, jasmīns, greipfrūts dvēselē atstāj laimes sajūtu. Rozmarīns, citronzāle aktivizē prātu. Bergamote, ģerānija to harmonizē. Baziliks, citrons, piparmētra vairo radošumu un atmiņu. Vaniļa paplašina apziņu. Lavanda nomierina… Parfimērija lika to lietā.
Viens no senākajiem parfīmiem, ko joprojām var nopirkt, ir Ķelnes ūdens – Eau de Cologne. Jā, vispārzināmais odekolons – vīna spirta, citronmelisas, rozmarīna, bergamotes, neroli un citrona maisījums, ko 17. gadsimta beigās radīja uz Ķelni pārcēlies itālietis.
Gadsimtiem ritot, šis brīnumūdens bija statusa pazīme, bet – nedrīkstēja pārdozēt, jo pārāk daudz odekolona vēstīja par netikumību.
