Rīga +20°C 
Sēliju kopā ar fotogrāfu Matīsu piedzīvojām vienā ļoti piepildītā dienā un aktīva ekotūrisma noskaņās (jājām zirga mugurā, laivojām, gājām pārgājienā un braucām ar velosipēdiem). Jāatzīst, ka Sēlijas iepazīšana būtu pelnījusi vismaz divu vai pat trīs dienu braucienu. Tomēr šķiet, ka galveno paveicām – noķērām Sēlijas savdabību cilvēkos, produktos, mazpilsētās un dabas ainavās.
Peonijas uzvar pelēcību
Peoniju dārzs Jēkabpils novada Saukas pagastā.
Mūsu pirmā pietura ir gauži pelēcīgais Jēkabpils novada Saukas ciems, kas izstaro maz optimisma, tomēr ir labs iemesls tajā piestāt. Te vietējie iedzīvotāji Sanita un Aivars Lūši iekārtojuši peoniju dārzu – tās zied pie, ap, aiz padomju blokmājām. Kad pietrūka vietas, apstādīja arī sporta laukumu. Kad šie karaliskie ziedi raisa pumpurus, Saukas ciems kļūst par Latvijas peoniju galvaspilsētu. Nu zemē ielikts jau vairāk nekā 700 peoniju stādu un vismaz 500 šķirņu.
Te zied gan izsmalcinātas šķirnes, gan senās mantojuma peonijas, kuras Sanita un Aivars glābuši no pamestu māju aizaugušajiem dārziem.
Aivars, kas agrāk strādājis policijā, reiz zem dzērāju soliņa ieraudzījis laukā snaikstāmies peonijas pumpurus, izracis nabadzīti un pārvedis uz Sauku. Tagad visas izglābtās omīšpeonijas veido treknu balti rozā mūri. Ir tikai viens noteikums – nedrīkst plūkt ziedus, bet jābauda ar acīm (un nāsīm), cik uziet!
Kā garšo Sēlija?
Bioloģiskā saimniecība Spāres L Viesītē.
Viesītes apkaimes laukos graudaugus audzē bioloģiskā saimniecība Spāres L, bet mazpilsētā iekārtota ražotne. Ikdienā tā gan nav atvērta apmeklētājiem, tomēr, ja ir vēlēšanās paprovēt maksimāli dabisku Sēlijas produktu garšas, ir vērts uzzvanīt saimniekiem, lai vienotos par iespēju tos iegādāties.
Saimniecības produkcijas īpašo garšu veido še audzētie maz zināmie, bet vērtīgie sengraudi – spelta un emmer kvieši.
No tiem Māris un Zane Lāči gatavo ātri pagatavojamo pankūku maisījumus un mannu, miltus un makaronus, kā arī pašas saimnieces Zanes meistarīgi ceptus gardus un veselīgus rupjo sengraudu miltu cepumus. Savukārt tūristiem šeit gatavo sausās maltītes. Lāču ģimenes izlolotos produktus vienmēr varot atrast arī Jēkabpilī, veikalā Sedumi.
Kartupeļu desa, brūklenes un alus
Viesītes alus darītava Fišers.
Rimtajā Viesītē pārsteidz moderna alus darītava Fišers ar mājīgu kafejnīcu un viesu istabiņām. Tajā silti uzņem Valija, alus darītavas izveidotāja Laura Fišera mamma, kas iepriekš ilgus gadus strādājusi vietējā muzejā. Tas nozīmē, ka viesiem zina pastāstīt ne tikai par alus tapšanu. Alus pudeles rotā zivju caunas attēls, jo šo dzīvnieku amerikāņi pazīst kā fišeru. Iespējams, bez caunas cienīgas apņēmības nemaz nevar ķerties pie alus brūža veidošanas mazapdzīvotajā pagastā, dzimtajā pilsētiņā investējot gandrīz pusmiljonu eiro.
Un vēl iespējams, ka svarīgāks par alu daudziem šķitīs slepenais un ikdienas ēdienkartē neiekļautais, bet laiku pa laikam šeit pieejamais sēļu tradicionālais ēdiens – kartupeļu desas.
Šo ēdienu saulē izcēlis Viesītes patriots sirds ķirurgs Pēteris Stradiņš. Slavenā mediķu dzimta cēlusies no šīs rāmās vietas. Kartupeļu desas esot sastopamas arī Latgalē un Lietuvā, bet katram reģionam ir savas gatavošanas īpatnības. Sēļu gaumē ir tās baudīt ar brūkleņu zapti.
Krogs kā sapņošanas vieta
Āžu miesta rezidence Viesītē.
Āžu miests ir vecais Viesītes nosaukums, un rezidence top vecajā Āžu kroga ēkā, senākajā pilsētiņas namā, ap kuru izaugusi pārējā apbūve. Paveroties no kroga stūra, apkārt – Latvijas mazpilsētas idille ar harmoniju izstarojošiem namiem. Te varētu dzīvot vecmāmiņa, pie kuras noteikti gribētos braukt uz laukiem. Jānis Dzimtais – biedrības Sēlijas salas tūrisma speciālists, darbojas arī biedrībā Āžu miesta rezidence, – kā jau tūrisma ganam pieklājas, viņš pasaka viedus vārdus: «Ikviena vieta var būt pasaules centrs, kad tur kaut kas notiek.»
Un kroga pagalms par pasaules centru kļūst tad, kad šeit rīb zaļumballes.
Vecā grandiozā ēka parasti tūristiem ir slēgta, bet mums ir reta iespēja ne tikai pa stāvām un šaurām kāpnēm uzkāpt par kultūras pieminekli atzītajā ugunsdzēsēju depo tornī, bet arī paraustīt rokturi senākajām durvīm Viesītē. Ēka ir iztīrīta no iepriekšējā kultūrslāņa, bet priekšā remonts, lai ēku piepildītu ar pilsonisko līdzdalību, tūrismu un kultūru.
Dzīvais mežs un peldošās salas
Bioloģiskā saimniecība Mazjāņi Aizkraukles novada Sunākstes pagastā.
Bioloģiskās biškopības saimniecība Mazjāņi uz Aizkraukles un Jēkabpils novada robežas nav klasisks tūrisma objekts. Taču tā ir Pasaules Dabas fonda meža apsaimniekošanas demonstrējumu teritorija, uz kurieni mežu īpašnieki var braukt mācīties, kas ir dabai draudzīga mežsaimniecība.
Mazjāņu mežs ir unikāls, vietām atgādina teju neskartu dabas parku, jo tajā sastopami vareni koku stumbri ar bagātīgu augu pasauli pie kājām.
Savukārt blakus esošo Piksteres ezeru unikālu padara tajā sastopamās peldošās salas, kas ar visiem uz tām augošajiem kokiem vējā mēdz pārvietoties šurpu turpu pa gleznaino ūdens klajumu. Saimnieks Mārtiņš Zvejnieks vēl tikai domā, vai un kādā formā atvērt savu dzimto sētu tūrismam, un viena no versijām varētu būt piedāvāt slēpņus putnu vērotājiem, jo niedrēm noaugušais ezera krasts ir patvērums dažādām putnu sugām, tostarp lielajam dumpim ar vareno balsi un mazajam ērglim, kurš patiesībā nav nekāds mazais.
Krāšņs vintage un melnais Pokers
Bērzgala viesu nams Jēkabpils novada Leimaņu pagastā.
Neparasta nakstmītne – Bērzgala viesu nams – iekārtota vecajā skolā. mūs sagaida viesu nama saimniece Laura Kalnāja, tērpusies vēsturiskā ģērbā. Viņas darbistabā sastopami arī citi sendienu kostīmi, jo Lauras aizraušanās ir seno tērpu šūšana.
Pirms gandrīz gadsimta celtās skolas veidolam ir muižnieciski vaibsti, un tagad, kad ēkā iekārtojies viesu nams, tie kļuvuši vēl izteiksmīgāki, jo numuriņi lielākoties iekārtoti ar antīkām mēbelēm.
Par skolas laikiem turpina vēstīt labiekārtoto istabiņu nosaukumi, piemēram, Alķīmijas istaba, kas ierīkota kādreizējā ķīmijas kabinetā. No skaistās zāles pusapaļajiem logiem Laura lūkojas, vai zirga mugurā netuvojas māsa Anna Tēta, kas netālu saimnieko pati savā uzņēmumā Zasas staļļi. Māsa atvedusi melno Pokeru, spēcīgu frīzu zirgu, kurš mums ļauj tam uzkāpt mugurā un, saimnieces uzmanītiem, turoties pie krāšņajām krēpēm, vairāk vai mazāk cēli izsoļot pagalma loku. Sajūta kā ziloņa mugurā.
Fantas avots un piedzīvojums laivā
Biedrības Sēlijas laivas laivu noma un pārgājieni Aknīstē.
Tā kā beidzot esam iekustējušies, dodamies nākamajā kustīgajā piedzīvojumā – ar laivu pa Susejas upi. Tā attīrīta laivošanai 40 kilometru garumā. Startējam Aknīstē. Mūsu kapteinis Ričards Šmits darbojas biedrībā Sēlijas laivas. Nelielā upe ir gana ņipra, un, kā stāsta Ričards, ūdens laivošanai pietiekams esot pat sausākās vasarās. Aknīstes centrā esot Baltijā garākais tilts ar ceļa līkumu, bet no Ričarda netop skaidrs, vai tā nav tikai sēļu folklora. Ričards ved arī pārgājienos un veido īpašu maršrutu – Sēļtaku.
Kad esam laukā no laivas, dodamies pārgājienā uz Saltupes svētavotu Aknīstes pievārtē, šķērsojot vienu no septiņiem apkaimes iekārtajiem tiltiem. Ar ūdeni bagātais avots veido par Saltupi sauktu strautu. Avota ūdenim piedēvētas dziednieciskas spējas, tajā esošie dzelzs un sēra savienojumi piešķir tam specifisku garšu un ir iekrāsojuši strauta gultni koši rūsganu.
Izskatās kā dzēriens Fanta, bet nepavisam negaršo pēc fantas.
Sēļu sieviešu spēks un orhideju piens
Sēļu sēta Gulbji Jēkabpils novada Rubenes pagastā.
Pēc jāšanas, laivošanas un pārgājiena laiks īsteni sēliskām pusdienām. Jēkabpils novada sēļu sētas Gulbji saimniece Rita Skrējāne mūs sagaida, galdā celdama krējumā sautētas pupiņas un biezpienmaizi no pašu gotiņas piena, kam garšu devušas orhidejas un jumstiņu gladiolas no bagātīgajām piemājas pļavām. Te mēdz gatavot arī baravikām vai kāpostiem pildītus guļbešnīkus vai tradicionālo šmurguli, kas top no cūku plaušām. Ārkārtīgi sakoptā Gulbju sēta pie Gulbju ezera esot izvietota īpaši enerģētiskā vietā, kādas šejienieši saucot par Dieva ausīm.
Arheoloģiskajos izrakumos atklājies, ka sēļu sievietes pie tērpa nēsājušas duncīti.
Rita kā Sēlijai tradicionālo recepšu pārzinātāja smejas, ka viņas arsenālā ir ne viens vien griežamais. Savulaik apbraukājusi vecās godu saimnieces, lai pierakstītu autentiskās receptes. Te Rita rīko mums jau zināmo kartupeļu desu un citu Sēlijas ēdienu meistarklases. Tostarp saldajā krējumā sutināti cepelīni ar gaļas circenīšiem esot ierasts sēļu ēdiens.
Sēlijas desertā – pļavas saldējums
Dvietes īstais lauku saldējums Augšdaugavas novada Dvietes pagastā.
Dvietes īstais lauku saldējums Augšdaugavas novada Dvietes pagastā Turpat kaimiņos velonomai atrodas Stapkeviču ģimenes saimniecība, kas izkarsušajiem garāmbraucējiem piedāvā Dvietes īsto lauku saldējumu.
Īpašs ar to, ka tam pievieno mazāk cukura un govis ganās bioloģiski daudzveidīgajās Dvietes palienes pļavās. Ak, jā, te var tikt arī pie kafijas! Saldējuma receptūru izstrādājusi viena no ģimenes atvasēm – uztura speciāliste Elīna Šukajeva.
Noteikti nogaršo plombīru un mēģini sajust dabiskajās pļavās iegūtā piena garšu!
Šī garšīgā pieturvieta ir labs finišs piedzīvojumiem Sēlijā. Atpakaļceļā secinām, ka automašīnas logi pamatīgi aizķepuši no kukaiņiem, un tā ir laba ziņa – tātad Sēlijā var elpot, te daba vēl dzīvo. Un aiz ceļmalas krūmiem ir ļoti daudz, ko redzēt.
Noslēpumainā zariņu sala un sezonāls ezers
Biedrības Augšzemnieki velonoma Augšdaugavas novada Dvietes pagastā.
Sēlijas piedzīvojumam tuvojoties beigām un attālumam no Rīgas pārsniedzot 200. kilometru, kartē ievadām iedzīvotāju biedrības Augšzemnieki vadītājas Guntas Kivlišas norādītos atslēgvārdus – Zarinku kapsēta. Tur ir iespēja ielūkoties senā katoļu dievnamā, kas pārvests no Dvietes uz Zariņu kapiem un pārtapis par kapliču. Mūsu mērķis gan ir cits – meklējam velonomu. Atrodam to pie laipniem ļaudīm – Annas un Guntara Cepurīšiem, kas mitinās Ozoliņu mājās līdzās kapsētai un ir arī kapelas atslēgu glabātāji.
Liels ir mūsu pārsteigums, ka labi uzturētus velosipēdus atpūtniekiem šeit izsniedz… bez maksas.
Kad Dvietes upe atnes pavasara palus, plašo palieni apņem ūdens un Zariņu ciems pārvēršas par salu. Tad vasaras skaistie velomaršruti ir izbraucami tikai ar laivu. Vasarā šī fascinējošā upe no Ozoliņiem nav pat īsti saskatāma, bet pavasaros atskrienot līdz pirtiņas slieksnim. Īsa velobrauciena attālumā ir putnu vērošanas tornis ar visos gadalaikos neatkārtojamām Sēlijas ainavām uz visām pusēm. Te ganās savvaļas govis un pļavās, kas šejienes piektajā gadalaikā – palos – pārtop ezerā, pirms vasaras saulgriežiem zied zilās Sibīrijas skalbes jeb īrisi.
Lai vieglāk atrast
- Peoniju dārzs Saukā, Sanita un Aivars Lūši, tālr. 26670482.
- Bioloģiskā saimniecība Spāres L, tālr. 29336587, www.sparefood.lv.
- Alus darītava Fišers, Tālr. 22004433, www.fiseraalus.lv.
- Āža miesta rezidence, Jānis Dzimtais, tālr. 28382592, www.selija.com.
- Bioloģiskā saimniecība Mazjāņi, www.latvianature.daba.gov.lv.
- Ģimenes uzņēmums Nyx & Iris, Bērzgala skola, Laura Kalnāja, tālr. 29641230 (naktsmītnes), Anna Tēta, tālr. 25239748 (zirgu stallis), www.nyxandiris.lv.
- Sēlijas laivas, Ričards Šmits, tālr. 20034392, www.selijaslaivas.lv.
- Sēļu sēta Gulbji, Rita Skrējāne, tālr. 26416231.
- Dvietes īstais lauku saldējums, Atis Stapkevičs, tālr. 20033794, www.dvietessaldejums.lv.
- Biedrība Augšzemnieki, Gunta Kivliša, tālr. 28705991, www.augszemnieki.lv.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
