Stāstiņš nr. 1. Līgo vakars piejūrā
Agrā jaunībā un arī nedaudz vēlāk, kad tu, cilvēks, vēl tikai meklē savējos, ar ko nosvinēt Jāņus tā, kā tavai dvēselei tai mirklī gribētos visvairāk, reizēm attopies viena un ne vienmēr gluži tādā svinēšanā, kā varbūt biji iecerējusi.
Neatceros, ko tieši biju iztēlojusies, kad savos agrīnajos divdesmit kādā pirmsjāņu vakarā nolēmu – svinēšu viena. Ejot gar jūras krastu un nakšņojot teltī. Tolaik pārgājieni gar jūru ne tuvu nebija tik populāri kā tagad, kad karstā vasaras pēcpusdienā jūras piekrastē posmā no Pāvilostas līdz Užavai cilvēku pūļi ir gandrīz tikpat lieli kā galvaspilsētās centrālajās ielās darbdienu vakaros. Tajos laikos tu, cilvēks, kas ekipējies ar savām domām, šortiem un mugursomu, varēji iet stundām, nesatikdams nevienu dzīvu dvēseli (ja kaijas neuzskata par dzīvām dvēselēm). Gan jau arī tolaik bija kādi noteikumi par telšu celšanu, tomēr, ja reiz biji jūras krastā uzslējis savu telti, ar koku prom neviens nedzina.
Tieši ar tik vieglprātīgu attieksmi kādā 23. jūnija pusdienlaikā paņēmu mugursomu, ūdeni, dažas sviestmaizes, simboliskas jāņusiera šķēles un gurķus. Vēl somā iepakoju romānu Brāļi Karamazovi, kas svēra kādu pusotru kilogramu, jo ko gan citu cilvēks varētu darīt Jāņu vakarā pie jūras – vien lasīt Dostojevski.
































































































































































