Rīga +11°C 
KLAUSIES
Mana pieaugušā dzīve būtībā sākās piecpadsmit gadu vecumā, kad sapratu, ka gaidu bērniņu. Jā, kāds teiks, tas bija agri, bet biju iemīlējusies līdz ausīm, tobrīd jutos nobriedusi un par savu situāciju nebiju izmisumā, tikai – baidījos šo ziņu pateikt mammai. Pirms vēl piedzima meitiņa, biju paspējusi apsēt dārzu, vīrs bija uzcēlis pirmo siltumnīcu. Pati konservēju, gatavojos ziemai. Lai nopelnītu grūtniecības atvaļinājuma naudu, 1980. gadā sāku strādāt savā pirmajā oficiālajā darbavietā – kopsaimniecības jaunlopu kūtī pie mammas.
Manas meitiņas tēvam par attiecībām ar mani piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu.
Sapratu, ka pašai būs jāuzņemas visas rūpes, lai bērnam viss būtu sagatavots. Tā kā trim vecākajām māsām bija jau bērni, lielu raižu nebija, ka man nesanāks, turklāt pienākuma apziņa un darba mīlestība man bija ieaudzināta ģimenē. Mēs tomēr bijām seši bērni, kam no mazotnes vajadzēja veikt visus mājas un lauku darbus – ravēt dārzu, tīrīt sētu, vākt sienu un lasīt ogas.
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
