«Liezērē ir īsti lauki ar siena gubām, kartupeļu talkām, gulēšanu šķūnī sienaugšā, zirgu un govīm. Kādu laiku tur dzīvoja mans tēvs, bet arī es braucu un darīju, cik vien varēju. Kad tēvs nomira, sapratu, ka nevar pamest to visu un ir jāturpina,» pirms dažiem gadiem intervijā žurnālam Ievas Stāsti atzina Arnis Krauze.
«Cik nu man brīvā laika ir, ziemu vai vasaru ik pa brīdim kaut ko čubinu un daru. Dārzs ir iesākts, un man nebija pat domas to pamest. Gluži otrādi – uzbūvēju arī siltumnīcu. Man patīk, ka ir savi salāti, savi burkāni, savas dilles, bietes un ķiploki. No visa pa druskai. Pēdējos gados – žurnālu ietekmē – pārveidoju dārzu un sastādīju kastēs, un nu ir ērtāk ravēt.
Apakšā saliku sietu, un kurmji vairs neizrakņā.
Pagaidām neveiksmīgi cenšos izaudzēt arbūzus un melones, jo klimats Vidzemes augstienē ir tiem nedraudzīgs. Bet es neatlaižos, un šogad atkal iestādīju – nu jau siltumnīcā. Tikai sadzīvošana ar meža zvēriem man īsti neizdodas. Divu gadu laikā nopostīts viss augļudārzs – gan tēva stādītās ābeles, gan paša bumbieri, krūmmellenes, – viss nograuzts pa tīro. Vēl pagājušajā nedēļā četrus piecus kokus izzāģēju. Cerēju, ka atkopsies, mēģināju ar īpašu ziedi kaut kā atdzīvināt, bet nekā. Par to man ļoti žēl un pagaidām rokas nolaidušās.
Arnis Krauze un viņa Liezēres īpašums
Varbūt būtu prātīgāk dārza vietā iesēt skaistu mauriņu, iekārt starp priedēm šūpuļtīklu un tur karāties ar žurnālu vai grāmatu rokās. Pagājušajā gadā tiešām nopirku šūpuļtīklu un labu sauļošanās krēslu. Šūpuļtīklā laikam pāris reižu iekāpu, bet sauļošanās krēslu tā arī neizpakoju. Neesmu radis tā laiskoties. Laukos man vajag tieši kustību, ļoti skaidru pārslēgšanos no Rīgas darbiem uz lauku darbiem. Pļaušana un ravēšana, un siltumnīcas lietas ir tieši tās, kas ļauj atslēgties no ikdienas un ziņām,» sacīja Arnis Krauze.













































































































































































