«Man nav atbilžu. Tikai jautājumi.» Juris Evertovskis par dzīvi bez Annas un mazās Luīzes

Juris ir mulss un runā lēni, un man, uzdodot sāpīgos jautājumus, ļoti gribas būt saudzīgai. Esmu pateicīga, ka viņš sarunai piekrita, jo vieglāk droši vien būtu to visu aizmirst un dzīvot tālāk. Tomēr tādus notikumus neaizmirst.

Abas bija pagaisušas

Jura dzīve pašlaik ir rāma un vienkārša – no rītiem viņš aizved uz skolu septiņgadīgo vecāko meitiņu, un, ja vajag, pirms tam pats viņai sapin arī bizītes. Pa dienu iedziļinās savā programmētāja darbā, pēcpusdienās atved no skolas meitu, abi pagatavo vienkāršas vakariņas un pavada kopā vakaru. Piemēram, risinot bērniem domātus programmēšanas testus, ar kuriem pašlaik aizrāvusies mazā septiņgadniece.

Tā vēlā rudens diena pirms diviem gadiem viņu ģimenē pilnīgi visu sagrieza kājām gaisā. Bija 1. novembris. No rīta Juris pa ceļam aizveda uz bērnudārzu vecāko meitu, bet Anna un četrus mēnešus vecā Luīze palika guļam. Kad Juris mazliet pirms pieciem pēcpusdienā no darba pārradās, mājās neviena nebija. Taču iepriekšējā dienā viņi bija sarunājuši – Juris paliks pieskatīt mazo Luīzi, bet Anna dosies uz bērnudārzu, lai kopā ar lielāko meitu dotos uz viņas nodarbību. Annas telefons bija izslēgts, arī bērnudārzā viņa todien nebija rādījusies. Annas tuvinieki pārbaudīja Viesturdārzu, kur Anna reizēm pastaigājās. Bet viņa ar visu mazuli bija kā akā iekritusi. Juris zvanīja neatliekamajai palīdzībai – varbūt kas noticis? Arī tur nekādu ziņu. Tas, ka jāzvana policijai, kļuva skaidrs diezgan ātri – Juris zināja, cik nopietna ir Annas depresija, un divus mēnešus iepriekš Anna jau bija mēģinājusi savu dzīvi izbeigt.