Tā, kura skrien ar stirnām un runā ar āpšiem. Aktiera Mārtiņa Meiera suns Nefertiti Roze

Astes
Līga Stirna
Līga Stirna
18. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Publicitātes foto
Valmieras Drāmas teātra aktierim Mārtiņam Meieram pieder neparasts un retas šķirnes suns – faraonu šķirnes pārstāve ar karalisku vārdu Nefertiti Roze, saukta arī par Titi. Gracioza, eleganta un atturīga – sava vārda cienīga!

Šogad Nefertiti Rozei ir pirmā apaļā jubileja – pieci gadi, ko viņa svinēs 6. jūnijā. Spriežot pēc saimnieka stāstītā, sunīte vairāk priecāsies nevis par kādu dzimšanas dienas kārumu, bet kārtīgu pastaigu mežā, vēlams ar citu viesu piedalīšanos. Lai jautrāk.

«Nefertiti patīk izskrieties pa lielām teritorijām, pļavām, mežiem, kur viņa var ielikt piektajā ātrumā, jo pilsētā nevar izskrieties tā, ka mēle līdz zemei karājas. Viņa var uzņemt labu ātrumu, un lidojums ir ļoti graciozs,» stāsta Mārtiņš. «Kā ir laukā, tā deguns zemē un pa smaržu taku prom – paldies, saimniek, un aiziet! Mēģinu viņai mācīt saukšanu ar svilpi, viss padodas, bet, ja gadās kāda stirna vai buks, es varu stāvēt laukā un svilpot, cik gribu. Lielais valdnieks un saimnieks… Stirnu baram Titi aizskrien līdzi cauri mežam kliegdama un kaukdama, un tad man atliek tikai gaidīt, kad viņa atgriezīsies. Taču stirnas viņa nesadzen, padodas, bet eži nav viņas gaumē. Vairāk patīk dzīšanās pakaļ, skriešana un jautrība nekā medīšana.»

«Reiz viņa purvā atrada milzīgu kaulu un tik laimīga skrēja ārā no meža, dabūjusi lielo triumfu un zelta laimestu! Viņu neinteresēja to atnest man, bet grauzt pašai. Bija tā pārņemta ar lielo ieguvumu, ka nevarēju dabūt nost. Sadusmojos un sēdos mašīnā, lai brauktu projām. Tad viņa ar visu kaulu skrēja pakaļ pa meža ceļu, līdz beigās palaida vaļā. Taču nav arī tā, ka viņa ēd visu, kas pagadās,» piebilst saimnieks.

«Pavisam nesen jaucu bebru dambi un tika uzieta bebru ģimene, tad ar to bija nopietnāka saruna. Titi kontaktējas ar dažādiem Latvijas mežu iemītniekiem. Bija tāds gadījums: Titi ierauga āpsi un skrien klāt, āpsis bēg, un vienā brīdī ir kā filmās, milzīgs laukums, tikai debesis, un abi stāv lauka vidū. Āpsis viņai kaut ko pateica, suns apgriezās un aizgāja,» atceras Nefertiti saimnieks.

«Nefertiti līdzinās stirnai, tāpēc medību sezonas laikā ir jāuzmanās, lai mednieki nedomā, ka maza stirna ļepato pa lauku.»

Faraonu suņi ir viena no senākajām šķirnēm pasaulē, dabiski veidojusies, kas ir šo suņu priekšrocība, jo tos nemoka mākslīgi radīto sugu pārstāvjiem raksturīgās slimības. «Viņa ir ļoti veselīgs suns, jo dabū izskrieties, jo ir fiziski un emocionāli pilnvērtīga dzīve. Aptaukošanās nedraud, kaulu lūzumi nedraud, labi panes karstumu, šai sugai nav pavilnas, padod tikai sauli, un viņa dzīvosies. Nevaru teikt, ka viņa būtu slimīga vai niķīga saistībā ar aukstumu, vairāk kā rakstura īpašība, ne fiziskas problēmas. Kā cilvēkiem, kam arī nepatīk lietus, – paldies, bet es atvainojos, varbūt tomēr nenodarbosimies ar muļķībām!» stāsta Mārtiņš. «Kad kaut ko iesaku darīt, suns vispirms apsver, vai to vēlas. Ēģiptiešu valdnieces vārds viņai ir ļoti atbilstošs. Esmu pat bijis muzejā, kur atrodas valdnieces Nefertiti biste, apskatīju, kā viņa tur viena stāv un graciozi skatās uz pasauli. Faraonu suņi arī pēc rakstura ir neatkarīgi, kā kaķi. Galvenais – lai saimnieks ir kaut kur tuvumā, nav vajadzīga nepārtraukta uzmanība.»

Pandēmijas laikā aktieris daudz vairāk laika pavadīja mājās, un viņa novērojums ir pārsteidzošs: «Parasti trīsreiz dienā starp mēģinājumiem cenšos izvest Titi pastaigā, bet šajā laikā sanāca vairāk, un es pieļauju, ka sunim jau ir apnicis tas cilvēks, kas nepārtraukti ir blakus un nedod mieru. Jo viņa ir suns, kam vajag savu telpu. Šis nav suns cilvēkam, kurš gaida, ka dzīvnieks visu laiku mīlināsies un plīsies virsū. Viņa ir ļoti neatkarīga, kā Anglijas karaliene, ļoti atturīga un pašpārliecināta.»

Nefertiti raksturu un dzīves pārliecību spilgti raksturo vēl kāda epizode no viņas dzīves. Titi reiz tika aicināta uz suņu izstādi, kurā bija jāparāda visi šīs ģimenes pārstāvji, visi bērni. «Vajadzēja skriet slavenajā riksī ap apli, ko es darīju pirmo reizi, un ir tik smieklīgi darīt to lielā nopietnībā. Visa Titi ģimene skrēja, un tad bija individuālās distances, kurās ar izciliem panākumiem piedalījās viņas māsa, manējā tikmēr sēdēja blakus milzīgam pūdelim un viņu aprēja. Tad es nodomāju – redz kā, kamēr viena ņem pirmās vietas, otra tarkšķ un vāvuļo,» smejas Mārtiņš, atceroties šo vienīgo izstādes pieredzi. «Lai viņa turpinātu šķirni, ir jāpiedalās izstādēs un jābūt medaļām. Es lēmu par operāciju, jo pielūdzēju bija ļoti daudz, vajāja viņu, staigāja līdzi un gaidīja zem logiem. Kādā brīdī es pateicu – lai dzīvo mierīgi! Godīgi sakot, tas ir atbildīgāk – ja palaižu Nefertiti mežā un tur viņa satiek kādu kaimiņu suni… pēc tam nezini, kur tos kucēnus likt. Tā jau ir saimnieka atbildība.»

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+