Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Klausoties Sandī, ļoti gribējās ticēt, ka viņam viss, viss izdosies un viņš izveidos ģimeni, kurā būs tas, kā pietrūka viņam pašam. Arī labs tēvs, jo savu tēti viņš nav redzējis nekad mūžā.
Sandim ir tetovējumi, taču tetovējumos nav redzami cietuma blatņiku baznīctorņi, sievietes un krusti, bet līniju vijumi, ziedi un sentimentāls C’est la vie – tāda ir dzīve. Tetovējumi neko nenozīmējot, tos viņš cietumā darinājis pats, aiz gara laika. Brīvībā Sandis ir jau otro gadu, un lielā mērķtiecībā paspējis izdarīt ļoti daudz. Atradis tiešām labu darbu, ieguvis autovadītāja apliecību, nopircis dzīvokli, kuru savām rokām remontē no pašiem pamatiem. Atvedis uz šo dzīvokli meiteni, kuru grib iespējami ātri apprecēt, un viņas trīs bērnus, kurus gatavs pieņemt un audzināt kā savējos.
Sākt jaunu dzīvi
Sandi no ieslodzījuma atbrīvoja pirms termiņa, tikai pirmo gadu bija jānēsā elektroniskās uzraudzības aproce ap kāju.
Kāda bija iznākšana brīvībā? Pie cietuma vārtiem sagaidīja ģimene? Izrādās – ne tuvu tam, kā mēs varētu iedomāties. Pirmo brīvības gadu Sandis pavadīja resocializācijas centrā Lediņi – tā ir vieta, kur bijušajam ieslodzītajam palīdz vieglāk iekļauties sabiedrībā. «Biju ieslodzījumā pavadījis 11 gadu, un man vienam pašam tas būtu grūti. Daudz ko biju palaidis garām, daudz kas bija mainījies. Pirmajā dienā mani no ieslodzījuma vietas pa taisno aizveda līdz centram,» stāsta Sandis. Ģimeni viņš pirmo reizi satika tikai trīs mēnešus vēlāk, kad aizbrauca ciemos pie vecāsmammas, kura mazdēlu vienmēr mīlējusi.
Par centru Lediņi viņš uzzināja cietumā, tur deva iespēju tikties ar centra vadītāju un aprunāties, un Sandi pieņēma. Kas notiek šādā centrā?
«Tā ir iespēja tiem, kas pēc cietuma vēlas sākt jaunu dzīvi un negrib atgriezties vecajās sliedēs. Tur nav telefona, nedrīkst lietot alkoholu un smēķēt, mums bija jāskatās kristīgi raidījumi un jālasa garīga satura grāmatas. Centra saimnieks nodarbojas ar mēbeļu restaurāciju un pārdošanu. Tur mēs bijām četri vai pieci cilvēki, kas atgriežas dzīvē pēc ieslodzījuma vai vēlas tikt vaļā no alkohola atkarības. Palīdzējām mēbeļu restaurācijā un veikalā un saņēmām par to nelielu atalgojumu, lai pēc tam būtu kāds finansiāls atspēriens. Tur man arī palīdzēja izdarīt to, ko no manis prasīja policija un probācijas dienests. Es tur nodzīvoju gadu un trīs mēnešus,» atceras Sandis. Vēl viņš ieguva vispirms velosipēda vadītāja apliecību, bet kopš janvāra Sandim kabatā arī autovadītāja tiesības.
Sievu satika cietumā
«Tagad mēs ar dzīvesbiedri – ceru, ka drīz viņa būs mana oficiāla sieva – esam nopirkuši dzīvoklīti. Ne pilsētā, laukos. Dzīvot tajā jau var, tikai vēl daudz kas jādara. Es pats tur veicu kapitālo remontu, visu taisu no jauna. Un strādāju vienā no labākajām darbavietām Tukumā,» stāsta Sandis. Izklaides un draugi viņu neinteresējot. «Man ir ģimene, un manā dzīvē ir darbs un mājas. Ar sievu iepazinos cietumā – nelegāli, bet tas ir iespējams. Sākumā tikai sarakstījāmies sociālajos tīklos, un es uzreiz neizstāstīju, kur atrodos. Bet viņa parādīja manu bildi tantei, un tante uzreiz pateica, ka atrodos iestādē. Nezinu, pēc kā, varbūt tāpēc, ka cietumā visas fotogrāfijas tādas drūmas. Es uzrakstīju: «Jā, esmu ieslodzījumā, gribēju to pateikt pats, bet uzreiz vēl neteicu, lai tu varētu iepazīt mani kā cilvēku un saprastu, ka visi ieslodzītie nav zvēri.» Sākumā viņa bija uztraukusies, ieslēdzās aizsardzība – cietums! Bet es visu izstāstīju, viņa saprata, mēs turpinājām kontaktēties, un tas izauga līdz attiecībām un ģimenei. Tajā laikā viņa dzīvoja Anglijā, un man vēl bija atlicis gads ar kapeikām ieslodzījuma vietā. Kad biju jau iznācis, viņa uz pāris dienām atbrauca, un mēs satikāmies, tad atkal aizbrauca, bet pēc tam atgriezās, un tagad mēs dzīvojam kopā. Viņai ir trīs bērni, tie nav mani, bet es viņus pieņemu kā savus,» turpina Sandis.
Viņš nāca ar nazi
Kāds tad ir viņa paša bērnības stāsts? «Tēvs man miris, es viņu nekad dzīvē neesmu redzējis. Bērnībā domāju, ka audžutēvs ir mans īstais, bet no kaimiņiem uzzināju, ka man ir cits tēvs. No tā laika mātei visu laiku prasīju – kur viņš dzīvo? Māte neteica. Tad viņš bija vēl dzīvs. Bet pēc tam jau bija par vēlu, ome izstāstīja, ka tēvs ir pakāries. Ģimenē lielāka uzmanība tika pievērsta jaunākajam brālim un māsai, es augu pats. Sāku klaiņot apkārt. Ja mani stingrāk audzinātu, varbūt būtu bijis citādi. Patēva agresija, pārāk liela vaļa. Man apkārt visu laiku bija cilvēki, kas agrāk sēdējuši cietumos, un pārsvarā visa bērnība bija viena mēslu taisīšana. Kaušanās, alkohols, viss iespējamais,» atzīstas Sandis.
Kas īsti viņu noveda cietumā? «Alkohola reibums. Cietumā nonācu par slepkavību. Bija iedzērusi kompānija, viņš gribēja nogalināt mani, bet iznāca, ka es – viņu… Mums kompānijās bieži bija tā, ka ne par ko var piecelties un iegāzt – ne tā paskatījies, kaut kas nepatika. Tas otrs cilvēks man nāca virsū ar nazi, es viņam to izrāvu, tad bija viens sitiens pa muti ar kulaku un četri dūrieni ar nazi. No tā laika es sev pateicu: «Viss. Alkoholu vairs nedzeru.» Daudzi to nesaprot. Bet bez tā var ļoti forši dzīvot. Es visus šos gadus ar sevi strādāju. Arī ieslodzījumā varēju dabūt alkoholu, bet man to nevajadzēja. Un 2009. gada 23. decembrī atmetu arī smēķēšanu – viss, pietiek!»
Sākumā dumpojās
Cietumā Sandis nonāca 2009. gadā. Sākumā viņš nebija paraugieslodzītais, bija izolatori un citādi sodi, puisis kāvās, dauzīja ārā cietuma durvju stikla actiņas, ja kaut kas nepatika, atbildēja ar agresiju. Tā – dumpojoties pret cietuma administrāciju un visu pasauli – pagāja pirmie četri gadi. Sākumā bija Valmieras cietums, pēc tam Centrālcietums, tad Jelgavas cietums, no turienes viņu atkal pārveda uz Centrālcietumu, jo Jelgavā bija iznācis bīstams konflikts ar citu ieslodzīto. Izrādījās, ka Sanda nekad nesatiktais tēvs bijis policists un tieši viņš vēl deviņdesmitajos gados panācis, ka šo cilvēku ieliek cietumā. Taču, par spīti sākuma dumpjiem, Sandim izdevās visai daudz izdarīt. Viņš sāka mācīties, gandrīz pieaudzis vīrietis sāka ar 7. klasi un turpināja, līdz bija pabeigta 11. klase. Plus vēl apguva galdnieka, metinātāja un autoatslēdznieka profesiju. Cietumā bija iespēja arī pastrādāt, viņš strādāja par celtnieku, un no tā bija savi ienākumi. Bet brīvajā laikā ar īpašām atļaujām bija iespēja iet un kaut ko darīt cietuma darbnīcās. Un kā ar narkotikām? «Narkomānu cietumos vienmēr bijis daudz, bet vismaz Centrālcietumā vairs nav tā kā agrāk, jo administrācija tam vairāk pievērš uzmanību. Es pats nekad mūžā neesmu mēģinājis narkotikas un nevēlos arī. Es baidos,» strikti saka bijušais ieslodzītais. Viņam paveicās arī ar to, ka Centrālcietumā Sandis nonāca nodaļā, kurā ir vairāk motivētu cilvēku, kuri tiešām vēlas atgriezties normālā dzīvē, un daudz mazāk cietuma subkultūras iespaida.
Cietumā arī ir cilvēki!
Sandi atbrīvoja pirms termiņa, un pēc tam vēl gads bija jādzīvo elektroniskajā uzraudzībā. «Uz kājas tiek uzlikts tāds kā pulkstenis, kurš tevi kontrolē un ierobežo. Tu katrai nedēļai raksti grafiku – kur tu būsi, ko darīsi, kur iesi, un pēc tā dzīvo visu nedēļu. Es visu gadu nostaigāju bez neviena pārkāpuma. Tagad man elektroniskās aproces vairs nav,» viņš skaidro. Sandis cer drīz sakārtot attiecības arī ar savu mammu – beidzot taču viņas dēls kļūst tāds, kādu mamma to vēlējusies. Sandim nav bijusi viegla pieredze ar tuviniekiem, un viņš zina, ka cietumā ļoti vajadzīga ģimenes mīlestība un morālais atbalsts, sajūta, ka tu kādam esi vajadzīgs. Visgrūtāk ir, kad esi viens un nav, kam uzrakstīt vai piezvanīt.
«Kāpēc es tā izlēmu mainīt savu dzīvi? Tāpēc, ka ļoti vēlējos ģimeni! Izlēmu, ko negribu vairs redzēt savā dzīvē un savā ģimenē. Uz to es eju, par saviem mērķiem nešaubos, un viss, ko gribēju izdarīt, man ir izdevies. Es varu citiem atzīties, ka esmu bijis ieslodzījumā. Bet varu pateikt arī to, ka cilvēks var mainīties un vairs nedarīt noziegumus. Viss ir iespējams, tikai vajadzīgs mērķis. Un es gribētu, lai sabiedrība beidzot saprot, ka ne visi, kas ir ieslodzījumā, ir sabiedrības atkritumi. Vajag paskatīties uz katru cilvēku atsevišķi!»
“Sabiedrības informēšanas kampaņa “Nenovērsies! Atbalsti un iesaisties! Resocializācija ieslodzītajām un sodu izcietušajām personām” tiek īstenota projekta “Resocializācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana” ietvaros ar Eiropas Sociālā fonda finansiālu atbalstu.”
