Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Daces Melbārdes vietu kultūras ministra amatā ieņēmis Nauris Puntulis. Jaunais kultūras ministrs no 1995. līdz 2000.gadam bija Latvijas Mūzikas akadēmijas (LMA) solo dziedāšanas katedras vadītājs, turklāt viņš ieguvis arī maģistra grādu dziedāšanā un pedagoģijā.
Savas muzikālās daiļrades laikā Puntulis ieņēma arī nozīmīgu lomu rokgrupas Pērkons sastāvā, kas 80. gados bija viena no populārākajām un skandalozākajām grupām Latvijā.
Puntulis Pērkonam pievienojās 1983. gadā, pārsvarā izpildot romantiskas un liriskas balādes. Līdz ar 90. gadu sākumu, kad Pērkons samazināja aktīvo koncertdarbību, Puntulis pievēršas operai.
Tāpat Puntulis ir viens no Trīs Latvijas tenori dalībniekiem, karjeras laikā uzstājoties ne tikai Latvijā, bet pat Amerikā. Skanīgais trio pērn svinēja 20 gadu jubileju.
1. Pērkons – Mēs pārtiekam viens no otra
2. Pērkons – Kam pieder šīs actiņas?
3. Pērkons – No naktssargu būšanām
4. Trīs Latvijas Tenori – Belami
5. Pērkons – Tu esi skaista (Puntulis pie sintizatora)
Jaunā kultūras ministra izjūtas
«Šis laiks ir saspringts, katru dienu ir tikšanās, sarunas un diskusijas. Protams, man ir savas ambīcijas politikā. Taču nedomāju, ka viss notiks tik strauji: vienā mirklī no opozicionāra Rīgas domē kļūstu par valdības pārstāvi un kūrēju kultūras lietas!» pirms pāris nedēļās žurnālām PRIVĀTĀ DZĪVE atzina jaunievēlētais kultūras ministrs.
Jau tagad mans dzīves ritms ir mainījies. Telefons ir karsts, nevar paspēt uz visiem zvaniem un e-pasta vēstulēm atbildēt.
Pozitīvā ziņa, ka paralēli laba vēlējumiem ir arī daudz vērtīgu padomu. Tos sniedz ne tikai paziņas un draugi, bet arī man nezināmi ļaudis. Ceru, ka man izdosies būt ministram, kurš ne tikai dara to, ko izdomā, bet arī prot uzklausīt citus un paņemt no tā vērtīgo. Es gribētu, lai pie ministra nekautrējas nākt arī visi dumpinieki, kuri līdz šim tikai pukstējuši, ka ir neapmierināti ar dzīvi. Sanāksim, runāsim, risināsim!»
Ģimene
«Meita jau ir liela, bet sieva žurnāliste Sandra Puntule iespēju man kļūt par kultūras ministru atbalsta ar skumjām. Ar lielām skumjām. Jebkura sieviete blakus grib redzēt vīrieti – uzvarētāju. Tajā pašā laikā sievas mīl māju, ģimeni, attiecību siltumu. Diemžēl jāatzīst, ka droši vien Sandrai atliks daudz mazāk laika nekā līdz šim, un gan jau viņa par to nav īpašā sajūsmā.
Ja nesastrīdēsimies, tad septembrī būs 40 gadi, kopš esam kopā. Tās esot rubīna kāzas.
Jāskatās pēc rubīna. No tā gan neko īsti nesaprotu, jo tādas dārgakmeņu lietas man vienmēr šķitušas mazsvarīgas. Bet nu jubileja apaļa, neko darīt, jāiedziļinās arī šādos jautājumos.»
Kultūra
«Negribu teikt, ka kultūras nozarē kāda joma ir pabērna lomā. Kā jau katrā jomā, arī kultūrā ideāls rezultāts var rasties, ja ir ideāls balanss. Latvijas kultūrā, protams, ir vajadzīga tā spicīte – pasaulslaveni mākslinieki un kultūras darbinieki, kuru skaits nevar būt liels. Bet tāpat ir nepieciešama arī tautas māksla, amatieru teātri. Jābūt ne tikai Nacionālajai bibliotēkai, bet arī bibliotēkām un muzejiem pagastos, kuri naudas trūkuma dēļ dažkārt izskatās nolaisti, un darbinieki tur saņem nožēlojamu atalgojumu.
Tāpat ir vajadzīgi Dziesmu svētki, nacionālā identitāte… Mums ir jāprot arī šajā globālajā laikmetā valkāt tautastērpu.
Mēs nevaram kaut ko no tā nepamanīt un atstāt novārtā. Kaut vai tagad apspriestākais temats – koncertzāle Rīgā. Tā ir ļoti vajadzīga, bet vienlīdz svarīgi saprast, ka vajadzīga arī mūzikas skola, kura sagatavos mūziķus, lai viņi varētu tajā koncertzālē kādreiz uzstāties. Mums nevajag megadārgu koncertzāli tikai tāpēc, lai pie mums var atbraukt pasaules klases diriģenti un mākslinieki. Koncertzāle vajadzīga mums pašiem un mūsu pašapziņas celšanai, nevis pāris pasaulslaveniem viesiem.»
Uzvalki
«Gatavojoties iespējamai ministrēšanai, jo par ministru kļūšu tikai tad, ja Saeima par to nobalsos, man kā vīrietim ir savas priekšrocības. Proti, ne uz katru pirmizrādi vajadzēs jaunu tērpu. Pa šiem gadiem, kopš esmu uz skatuves, kāds krājumiņš uzvalku un kurpju jau ir.
Protams, garderobe būs jāpapildina. Mazliet problēma varētu rasties, ka neesmu radis būt uzmanības centrā, un brīvajā laikā tomēr ģērbjos tā, kā man ir ērti. Šajā ziņā esmu brīvdomātājs, un tas droši vien nav saskaņā ar to, kā protokols redz ministra tēlu. Viens nu gan ir skaidrs – pacentīšos, lai man atļauj uz darbu braukt ar velosipēdu, nevis dzen pakaļ mašīnu ar šoferi, lai ministru pāris kilometru vestu kā kundziņu.»
Svētums
«Ja mājās viens pats skatos hokeju, pēc uzvaras Latvijas himnas laikā pieceļos kājās. Tas man ir ļoti svarīgi. Tā nav poza, tas man ir vajadzīgs,» saka Puntulis. Runājot par nesen uzvirmojušo skandālu par to, ka būtu stingri jākontrolē, kā tiek izpildīta himna, piemēram, sporta pasākumos, Puntulis teic – arī viņam neesot pieņemamas popmūziķu variācijas ar himnu.
«Šķiet, grāmatā par Pērkonu to jau teicu – cilvēki savu nevarēšanu aizstāj ar izkrāšļojumiem. Tas uzkrītoši redzams, ja ņemam tautasdziesmas Vītola vai Melngaiļa apdarē. Reti kurš no šodienas popmūzikas māksliniekiem spēj to precīzi nodziedāt pēc notīm. Visi mēģina lietot mazās nianses, lai dziedātu tā, kā to dara popmūzikā. Bet ar himnu tā spēlēties nav labi. Vismaz man tas ļoti griežas ausīs.»
Prieks
«Es dievinu vasaru, un visi pārējie gadalaiki ir tikai vasaras gaidīšana. Īpaši man vasara patīk Latvijā. Cenšos darīt tā, lai ne uz minūti tad nebūtu jābrauc prom – ne atvaļinājumā, ne koncertēt. Atraidu vilinošākos piedāvājumus, bet, ja pavisam nevar, mēģinu tos iegrozīt tā, lai tie nebūtu ātrāk par 20. augustu. Reiz pieķēru sevi pie domas – kas man ir vilinošs piedāvājums?
Lietuvā biju nodziedājis grūtu vadošā tenora lomu – Ismailu Džuzepes Verdi izrādē Nabuko. Tā bija mana pirmā viesizrāde kā solistam. Braucu mājās un domāju par gandarījumu, ko tas man devis. Skaidrs, gandarījums bija milzīgs. Es tolaik ļoti aktīvi nodarbojos ar burāšanu un vindsērfingu, un izrādē piedzīvoju tieši tādas izjūtas – ka lidoju, noķeru mirkļa izjūtu un esmu pilnīgā eiforijā no tā, ko daru.»
Nauda
«Es nekad neesmu pateicis – mans honorārs ir tāds un sarunas nav iespējamas. Vienmēr esmu skatījies, kam dziedu un kāpēc. No Trīs tenoru dzīves man ir hrestomātisks gadījums. Reiz pirms 18. novembra man piezvanīja no maza Latvijas pagasta un teica:
«Mēs visi pagastā ļoti jūs gribam šajos svētkos redzēt pie sevis, bet mums nav naudas.»
Ar pārējiem tenoriem padomājām un atbildējām: «Mēs būsim pie jums, bet varbūt svētku pasākumu varat rīkot 17. novembrī, jo, iespējams, mūs 18. novembrī gribēs dzirdēt kāda banka, kas spēs maksāt.» Un kas notika? Tiklīdz bijām vienojušies, ka dziedāsim 17. novembrī, man zvanīja no kādas bankas un aicināja par labu honorāru dziedāt 18. novembrī!»
Dvēselei
«Mēs ar Raimondu Macatu makšķerējām Usmas ezerā. Nekas neķērās. Un tad viņš no kabatas izvilka mutes ermoņikas un sāka spēlēt. Skanēja mūzika ezera vidū, un es sapratu, ka tas ir īstais, kas nepieciešams – lai klusumā virs ezera skan mūzika. Nu jau mans rīkotais pasākums Usmas ezera sonāte jau kļuvis par tradīciju.
Ar katru gadu tas kļūst aizvien plašāks un muzikālā ziņā daudzpusīgāks. Šis pasākums notiek bez naudas – nevienam netiek maksāts ne centa. Mēs katrs no sevis atdodam visu to, ko varam atdot. Domāju, ka to izdosies uzturēt tik ilgi, kamēr tajā nebūs iesaistīta nauda.»
Mūža sapnis
«Tas bija viens no maniem mūža sapņiem – būt kādā īstā filmā, ne tikai klipos vai koncertierakstos ar Pērkonu vai Trim tenoriem. Uz filmas Paradīze ’89 provēm mani uzaicināja filmas režisore Madara Dišlere. Cik sapratu, filmas veidotāji bija gājuši cauri teātru mājaslapām, un nezinu, kāpēc viņiem šķita, ka es varētu derēt miliča lomai. Sākums nebija labs. Es tik ļoti pārdzīvoju, ka pirmajās provēs nebiju iemācījies tekstu, un arī aktieriski nesanāca tik labi, cik varētu…
Vakarā pēc provēm domāju – mani neņems, un es tik vieglprātīgi palaidu garām iespēju realizēt sapni. Bet cik priecīgs atkal biju, kad pēc kāda laika saņēmu atkārtotu uzaicinājumu uz provēm. Miliča lomai es tiku apstiprināts, un tad sekoja brīnišķīga vasara. Mani ļoti ieinteresēja, kā tiek uzņemta īsta filma. Nenojautu, ka tas tomēr ir tik sarežģīti un grandiozi. Biju ļoti pārsteigts par milzīgo mašinēriju, kas ir kinoindustrijā, ka visiem zobratiņiem precīzi jāsaslēdzas kopā un tikai tad kaut kas var sanākt.»
Bohēma
«Pērkona laiks bija jestrs. Daudziem tas noteikti asociējas ar bohēmu, bet bija mazliet citādāk. Pērkona laikā es biju kārtīgs puika un kārtīgi mācījos Mūzikas akadēmijā. Man visa bohēma bija vēl pirms tam. Milicijā padomju laikā biju ne reizi vien. Iedvesmu mani aizturēt miličiem deva arī tas, ka man bija gari mati, kas tolaik puikām nebija ierasts.
Rokenrols, sekss un narkotikas – tas galīgi nav par Pērkonu.
Laikā, kad Pērkons bija grupa Nr.1, mums pašiem tas šķita tik pašsaprotami, ka īpaši tam pat nepievērsām uzmanību. Ne zvaigžņu slimība bija, ne kas. Tieši pretēji – panākumus nenovērtējām. Daudz interesantāk ir tagad, kad nosvinēta Pērkona 35. jubileja. Satiec solīdas kundzes, kas ir augstos un prestižos amatos, un viņas atzīstas – mēs visas klases meitenes, Nauri, bijām uz to Pērkona koncertu!»
Mūzika
«Ilgu laiku strādāju, gatavojot savu soloprogrammu Brigadieris. Tā veidota no Maestro Raimonda Paula aizvēsturiski senām dziesmām, kuras radušās pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Tās visas ir džeza noskaņās. Daudzas tolaik netika atskaņotas, jo tajās bija daudz tam periodam sociāli aktīva un it kā nepieņemama teksta par kolhozu un kolhoza brigadieri. Izveidoju jaunu džeza mūziķu sastāvu, kurā ir Marika Šaripo, viena no daudzsološākajām jaunajām džeza pianistēm, un tagad brauksim pa Latviju koncertos.
Dienā, kad notika šīs programmas pirmais koncerts, parādījās arī ziņa, ka es varētu būt nākamais kultūras ministrs.
Protams, arī Operā turpināšu dziedāt izrādes, mēģināšu arī bez koncertēšanas neatstāt Trīs tenorus un Kulakova naktī reizi gadā noteikti piedalīšos.»
