• Šobrīd

    weather img

    Rīga +24°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Liriskais dziesminieks Gunārs Meijers: Lai kaut ko iegūtu, kaut kas jāzaudē

    Dzīvesstāsts
    Kaija Zemberga
    17. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    Spītējot sāpēm un zaudētajām pārvietošanās spējām, liriskais dziesminieks un krodzinieks Gunārs Meijers turpināja dziedāt un savulaik pēc īpašas receptes savā krodziņā servēja pildītu līdaku.

    Raksts publicēts 2013. gadā žurnālā IEVAS Stāsti nr. 13.

    Fanu ballīte

    2012. gada maija sākumā Helsinku centrā uzmanību pievērsa žigulis ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Tas bija novietots līdzās improvizētam krodziņam Četri balti krekli, kur pasaules hokeja čempionāta laikā pulcējas latviešu līdzjutēji. Krodziņā skanēja Gunāra Meijera dziedātais hits Meitene.

    Arī 2013. gadā muzikants, spītējot veselības problēmām, atkal devās uz hokeja galvaspilsētu muzicēt mūsu faniem kopā ar Normundu Jakušonoku. Kruķi, uz kuriem viņš atbalstās ejot, pie­slieti pie pastiprinātājiem, bet Gunāra atdeve, izpildot savas dziesmas un tautā populārus dziedāmgabalus, neliecina, ka viņš cieš milzīgas sāpes. Kopā skandējot: «Cerība jūsu, uzvara mūsu. Latvija, alus un mūsējie pasaulē labākie būs!» – fani ar jaunu cerību raugās uz nākamajām spēlēm. «Jautrāka gaisotne ballītē valda, kad mūsējie hokejisti uzvar, bet tas gadās reti,» nosmej muzikants. Helsinkos izturīgākos fanus no Četriem baltiem krekliem burtiski iznesa, gaismai austot. «Parasti ballīte turpinās līdz rītam, tikai Manheimā, Vācijā, jau pulksten divos naktī krogu aizklapēja ciet, jo tur neesot pieņemts ilgāk līksmot.» 

    Spēlējot Latvijas hokeja līdzjutējiem, ko pasaulē uzskata par skaļākajiem, Gunārs ierauts jautros piedzīvojumos un pārpratumos.

    «Kā zināms, alkohols ārzemēs garšo labāk, tāpēc gadās visādi! Kanādā Helifeksā spēles laikā man blakus tribīnēs bija brīva vieta. Pirmā perioda vidū piestreipuļoja kāda dāma, apsēdās brīvajā vietā, uzlika man galvu uz pleca un aizmiga. Mūs abus parādīja uz lielā ekrāna!

    Bratislavā līdzjutēji naktsmītnes īrēja tūristu kuģīšos. Arī mēs ar Normundu. Kādu nakti ap pulksten diviem fani sāk dauzīties pie mūsu durvīm, sit ar kājām – vajagot uzspēlēt. Mēs, savu laiku jau nospēlējuši, vēlamies atpūsties, nereaģējam uz dauzīšanos, bet viņi neliek mieru, lamājas, draud mūs piekaut. Kā izbijis bokseris nolēmu rupekļus pārmācīt. Gribēju atvērt durvis, bet tās iestrēga: ne es tieku laukā, ne viņi – iekšā. Kad faniem apnika dauzīties, devās prom, bet pa ceļam sakāvās. Izbāzuši pa lūku galvas, ar Normundu skatījāmies, kā tie plēšas. Izdzirdējusi trok­sni, ieradās naktsmītnes pārzine, kurai mugurā svītrains krekls kā hokeja tiesnesim. Skats amizants – fani kaujas, bet guvernante tiesneša formā cenšas viņus izšķirt.» 

    Mammas Ārijas 

    Gunārs Meijers ir Čiekurkalna puika. «Mani vecāki kopā nedzīvoja. Kad es pieteicos, mamma negribēja, ka viņas bērns dzimst ārlaulībā, un, lai gan tēvs oficiāli bija precējies, mamma ar tēvu sareģistrējās, vienu brīdi viņam vienlaikus bija divas sievas.

    Mamma strādāja tipogrāfijā par burtlici. Vasarās pie viņas piestrādāju un arī apguvu burtliča amatu. Tēvs bija augstas klases muzikants, labi spēlēja ģitāru. Viņš muzicēja RRR estrādes orķestrī, spēlēja kāzās. Diemžēl nav saglabājusies bilde, kurā viņš spēlē kopā ar Raimondu Paulu. Tēvam patika iedzert, bet Maestro tad vairs nelietoja alkoholu – un viņu ceļi šķīrās. 

    Mamma mani sešu gadu vecumā aizsūtīja uz ģitāras kursiem VEF Kultūras pilī, kur pasniedzējs Vadims Geiko iemācīja klasisko ģitāras spēli. Labāk apgūt instrumentu palīdzēja arī patēvs, nevis tēvs! Mēs ar viņu nekomunicējām.

    Tēvs pirmo reizi apsveica dzimšanas dienā, kad man apritēja 18 gadu.

    Kad man bija pāri trīsdesmit, tēva trešā sieva Ārija (viņu sauca tāpat kā manu mammu) pierunāja viņu mani sameklēt. Mamma tad jau bija mirusi, un mēs sākām tikties. Tēvam Ogrē bija māja. Ārija mani ļoti mīlēja un lutināja. Viņai nebija bērnu, arī neviena radinieka. Viņa strādāja restorāna noliktavā un vienmēr man pietaupīja kādu kārumu, ko slēpa no tēva, – melnos vai sarkanos ikrus, laša un desas gabaliņu. Kad viesojos pie viņiem, cienāja ar rasolu, siļķīti. Ārija man bija kā otra mamma, mīļš cilvēks. 

    Kad spēlēju Lido Alus pagrabā, reiz tēvu uzaicināju uz skatuves nodziedāt Pingvīnmambo. Tā ir tēva dziesma, bet ar viņa atļauju pierakstīta man.»

    Boksera krampis

    «Jaunībā aktīvi nodarbojos ar sportu. Lēcu augstlēkšanu, spēlēju volejbolu, trenējos boksā. Esmu noskrējis piecus maratonus. Mūzikai pievērsos skolā. 8. vidusskolā Edvīns Zariņš (tagad viņš spēlē grupā Dakota) nodibināja skolas ansambli. Kad viņš aizgāja no skolas, pārņēmu tā vadīšanu. Skolas ballītēs dziedājām visas latviešu dziesmas, arī aizliegto Zilo lakatiņu, Čikāgas piecīšu un Ilmāra Dzeņa melodijas. Par to sauca uz komjaunatnes komiteju, bet mēs taisnojāmies – nezinājām, ka tās nedrīkst spēlēt.

    Gribēju studēt augstskolā, taču astoņpadsmit gadu vecumā apprecējos ar skolas laika mīlestību, piedzima meita un vajadzēja gādāt par ģimeni. Drīz mani iesauca armijā. Kara komisārs aizsūtīja pelnīt ģimenei naudu – netālu no Ļeņingradas bija celtniecības bataljons, kur dienēja precēti vīrieši. Vienīgā dienesta vieta, kur maksāja algu.

    Divus gadus strādāju betona rūpnīcā, iemācījos celtnieka amatu un saņēmu mēnesī vairāk nekā simt rubļu. Tēriņiem izsniedza kādus desmit rubļus, bet pārējo naudu ieskaitīja krājkases kontā.

    Mājās atgriezos bagāts puika – biju nopelnījis pāris tūkstošus rubļu!

    Dienestā muzicēju arī armijas ansamblī. Ciematā spēlējām dejas, praporščiks iekasēja naudu, bet mums visžēlīgi atļāva iedzert šņabi. 

    Armijā dabūju labu mācību. Rūpnīcā kopā ar mums strādāja par zādzībām un sīkām blēdībām notiesātie. Pēc domstarpībām ar viņiem divas reizes liku lietā boksera iemaņas. Biju kādam kārtīgi sadevis, un kādu nakti vairāki noziedznieki nāca uz kazarmām man atriebties. Viņiem bija nazis, gribēja mani nodurt, bet nepaguva, jo viņus iztraucēja. Tajā brīdī es piedzimu otrreiz. Pēc tam gan viņi no manis dabūja! Neviens vairs nenāca uz armijas daļu. 

    Kad atgriezos no dienesta, desmit gadu strādāju celtniecībā, brīvdienās spēlēju kāzās. Man kā celtniekam ārpus rindas piešķīra trīsistabu dzīvokli. Tad man jau bija četras meitas.»

    Mīlu savus bērnus

    «Neesmu staigātājs, drīzāk pacietīgs vīrietis, bet dzīve iegrozījās tā, ka esmu trīs reizes precējies. Pirmajā laulībā man ir četras meitas un puika, kopdzīvē ar otro sievu – meitiņa. Ar pirmo sievu pēc astoņpadsmit kopā nodzīvotiem gadiem izšķīros viņas slimības dēļ. Nevarējām saprasties. Teicu bērniem, ka nevaru vairs ar mammu sadzīvot, jautāju, ko darīt. Viņi saprata.

    Man vajadzēja iziet cauri vēl vienai laulībai, lai beidzot mājās justos labi un mierīgi.

    Tagad man blakus ir sieviete, kas mani uzpasē, par mani rūpējas. 

    Ar otro sievu oficiāli izšķīrāmies pēc desmit gadu laulības, bet, godīgi runājot, ģimene izjuka jau pēc pusgada. Man ir sāpīgi atcerēties otrās attiecības un tās iztirzāt. Nebiju ieprecējies labos cilvēkos. Desmit gadus nekomunicēju ar saviem bērniem. Tas ļoti sāpēja. Tās emocionālās mokas nevar izstāstīt, tās nevar salīdzināt ar fiziskām sāpēm! 

    Šķīries no otrās sievas nebiju, bet kopā vairs nedzīvojām, kad draugos iepazinos ar Dzintru. Ja cilvēks pulksten piecos no rīta sēž pie datora, tas nozīmē, ka viņam mājās kaut kas nav kārtībā. Es pēc koncerta nevarēju aizmigt, bet viņa pirms došanās uz darbu žāvēja matus, dzēra kafiju un vienlaikus ieskatījās draugos. Dzintra ir medmāsa. Sarakstījāmies un tad nolēmām satikties. Dzintra nezināja, ka esmu muzikants. Savā profilā esmu ievietojis bildi, kurā esmu kopā ar Ojāru Grinbergu un Viktoru Lapčenoku. Tos divus viņa atpazina, bet mani ne.

    Kad pateicu, ka esmu sarakstījis un iedziedājis dziesmu Meitene, Dzintra beidzot visu saprata…

    Es viņā augstu vērtēju dzīves gudrību un ārēju pievilcību. Bet visvairāk esmu pateicīgs par to, ka Dzintra atguva manus bērnus un saveda mūs atkal kopā. Ģimenes lokā nosvinēju savu piecdesmit piekto dzimšanas dienu. Sēdēju kā ķipis, ap sirdi tik silti, jo apkārt sieva Dzintra un bērni.

    Es mīlu savus un Dzintras bērnus. Mums kopā viņi ir deviņi. Mana vecākā meita Inga audzina četrus bērnus, viņas nodarbošanās saistīta ar datoriem. Sandra strādā bērnudārzā un sapņo par privāto bērnudārzu. Trešā meita Līga ir televīzijas producente, bet Montas aizraušanās ir skaistumkopšana. Dēlu Mārtiņu uzaudzināja pirmās sievas māsa, viņa viņam ir mammas vietā. Mārtiņš ir spēcīgs datortehnoloģijās.

    Meitai Anniņai, kas piedzima otrajā laulībā, ir divpadsmit gadu. Bērni savu dzīvi nav saistījuši ar mūziku. Mazdēls Ralfs grib spēlēt ģitāru, vienu instrumentu esmu novēlējis viņam, otru – Ričukam, Dzintras mazdēlam. Mums ar Dzintriņu ir labas attiecības ar manas pirmās sievas tēvu. Mums izveidojusies jauka tradīcija – reizi mēnesī svētdienā mēs ar Dzintru vai kāda bērna ģimene rīkojam pusdienas. Jaukā gaisotnē izrunājam, kā katram klājas, kas jauns.

    Dzintra ir par mani jaunāka. Sievietei jābūt jaunākai par vīrieti, protams, ne jau divdesmit gadu. Ja puisim ir divdesmit septiņi un meitenei tikpat, pāris neiet kopā, jo vīrietim prāts un domāšana neatbilst gadiem.

    Savā vecumā esmu sapratis, ka sieviete izvēlas vīrieti.

    Ja viņa to ir iekārojusi, dabūs, protams, ja viņš izrādīs pretimnākšanu. Vīrietis grib būt mednieks, pats izvēlēties otru pusi, bet nevar lapsu noķert, jo viņa ir viltīgāka.»

    Krodzinieks 

    Gunārs Meijers Tallinas ielā atvēris muzikālu krodziņu. Tas nav nejauši, jo muzikantu aprindās viņš ienāca kā bārmenis. «Kad sākās jaunie laiki, gribēju atvērt savu krodziņu. Bārmeņa amatu apguvu pie mammas brāļa Beļģijā. Viņam pieder krogs, kurā drusku pastrādāju. Krogs peļņu nenes, strādāju pa nullēm. Pelnu naudu ar muzicēšanu. Mēnesī ir no četriem līdz sešiem koncertiem. Pietiek, vairāk negribu. Man ir sava auditorija, pārsvarā aicina spēlēt piecdesmit vai sešdesmit gadu jubilejās. Ja nav pasūtījumu, uzspēlēju savā krodziņā. 

    Man ir savs kroņa numurs: kad cilvēki pasūta banketa galdu, nosaucu summu, piebilstot: «Ja svinības rīkosiet manā krodziņā, muzicēšana būs par velti!»

    Banketa galda klāšanu neuzticu nevienam. Apsēžos uz krēsla, nolieku blakus kruķus un strādāju.

    Visu, kas nepieciešams, atnes Dzintra.

    Mans firmas ēdiens ir pildīta zivs. To gatavoju no līdakas, ko bieži pats esmu noķēris. Līdakas atkauloto masu samaļ, pievieno garšvielas, saldo krējumu un taisa septiņus falšos zaķīšus. Cep cepeškrāsnī un pēc tam kārto uz spoguļa rindā. Tad apgriež pēc formas, vienā galā pieliek zivs galvu, otrā asti un pārlej ar majonēzi, dekorē ar olīvām, zaļumiem. Svētku galdu klāju, izmantojot spoguļus, ko lieku vairākās kārtās.»

    Par to jums nekas nebūs!

    Pirmo hitu Meitene, ar kuru 1993. gadā muzikantu atzina par labāko debitantu, Gunārs Meijers veltīja Poligrāfiķu kluba gada jubilejai.
    «Tas bija pirmais mūzikas klubs Latvijā, kurā valdīja īpaša gaisotne un atbilstoši tai uzrakstīju dziesmu. Strādāju par bārmeni un, bārā lejot alu, pie mikrofona uzdziedāju lirisko operas gabalu O sole mio. Iepazinos ar muzikantiem, kādreiz ar viņiem pasēdējām līdz rīta gaismai.

    Klubā apgrozījās cilvēki, kas juta gaisā brīvības elpu. Mūzikas klubā dzima Prāta vētra, Labvēlīgais tips, dejas spēlēja Arņa Medņa vadītais ansamblis Odis. Paralēli darbam bārā spēlēju kāzās. Nospēlēju ar ģitāru Eduardam Glotovam Meiteni, un viņš teica: «Šis gabals jāieraksta!» Viņš to aranžēja, un Eduarda Glotova, Raimonda Macata, Aivara Hermaņa un Māra Briežkalna pavadījumā to iedziedāju studijā. Glotovs stāvēja man pretī un diriģēja, kā jāizpilda dziesma, bet es naivā balstiņā to iedziedāju. Pēc tam tapa vēl četrsimt melodiju. 

    Vienmēr pie rokas jābūt papīram, zīmulim vai diktofonam, jo nevar zināt, kad atnāks melodija.

    Kad tā ieskanas galvā, pat naktī vai makšķerējot, jāpieraksta, citādi aizmirstas. Man ir vajadzīga iedvesma. Apsēžoties pie galda un mēģinot komponēt, nekas nesanāk. Tagad rakstīt ir grūtāk, jo sāpes traucē koncentrēties, bet – kā dzied tajā dziesmā: mākslas darbi rodas mokās. Esmu uzrakstījis jaunu disku, vēl tikai jāieskaņo, jāsagatavo vāka noformējums. 

    Ja būtu stājies Mūzikas akadēmijā, domāju, ka mani uzņemtu, jo esmu daudz mācījies mūziku. Dziedāju Imanta Kokara vadītajā korī Dziedonis, ar kuru esmu uzstājies 37 valstīs. Viens no maniem mūzikas pedagogiem operdziedātājs Bruno Egle teica: «Ja vēlies sākt solokarjeru, tev nevajadzētu dziedāt korī.» Estrādes mūzikā galvenais ir attieksme, cilvēka ausij tīkams tembrs, bet korī visi dzied pa taisno pēc notīm, tas sēdina balsi. Aizgāju no kora.

    Ideju rakstīt dziesmas, kurās pieminēti meiteņu vārdi – Ramona, Mona Liza, Žanete, Andželika –, aizņēmos no Imanta Kokara un Imanta Ziedoņa. Koris Dziedonis bija sagatavojis koncertprogrammu, kurā iekļāva dziesmas ar sieviešu vārdiem, bet aktieris Harijs Liepiņš runāja dzeju no Imanta Ziedoņa dzejoļu cikla, kas veltīts sievietēm. 

    Dziesmas nerakstu konkrētai meitenei. Iedomājos sievietes tēlu, un rodas vārdi un melodija.

    Dziesmas vārdus, lai tie nebūtu banāli, uzrakstīt ir grūtāk nekā mūziku.

    Pašam dzīvē ir kaut kas jāpiedzīvo. Paradoksāli, bet jautrākās melodijas rodas lielākajos dzīves satricinājumos. Dziesmu Par to jums nekas nebūs uzrakstīju pēc kāda nepatīkama incidenta. Lielai firmai Jūrmalas klubā rīkoju Ziemassvētku balli. Uzaicināju Fredi, Jakušonoku un citus muzikantus. Organizatoriskos jautājumus kārtoju ar pasākuma menedžeri, ko uzņēmums bija noalgojis. Pasākums izdevās, vakara gaitā uzņēmuma īpašnieki uzaicināja pie sava galda, lija šampanietis. Teicu: «Šampanietis – tas ir labi, bet man vajadzētu arī honorāru, lai samaksātu mūziķiem.» Īpašnieks sacīja, ka naudu esot iedevis menedžerim, kas jau bija tālēs zilajās! Visu decembrī nopelnīto naudu atdevu muzikantiem, pats sēdos pie notīm un tapa dziesma Par to jums nekas nebūs…»

    Viss notiek uz labu

    Pēc negadījuma, 2013. gada ziemā makšķerējot uz Riebezera, Gunārs Meijers izdomājis nosaukumu nākamajai dziesmai – Riebīgā dziesma. «Tā noteikti būs jautra, lai gan sekas varēja būt traģiskas. Kopā ar draugu makšķerējām. Viņš copēja ezera otrā pusē, bet es, ejot pa ledu, nepamanīju avotu, ko klāja sniegs, un iekritu ūdenī. Sapratu, ka krasts ir simt metru tālu un man jācīnās par dzīvību. Dažās sekundēs man gar acīm kā videolentē nozibēja visa dzīve – redzēju bērnību, skolas gadus, vecākus. Man mugurā bija kombinezons, kas tur virs ūdens. Noslīkt nevar, bet, ja es paslīdētu zem ledus, dzīvs neizkļūtu… Velteņi nošļuka, un, izrāpies uz ledus, slapjām kājām ar kruķiem vicoju uz mašīnu. Iesēdos, iedarbināju motoru un sildījos. Kādu laiku kājas nejutu. 

    Kritiskos brīžos cilvēkam parādās papildu spēki. To sapratu, kad pirms gadiem pavasarī izpeldējos Peipusa ezerā. Divsimt metru no krasta ielūzu, ārā tikai galva. Kombinezons izrāva mani no ūdens līdz jostasvietai, un es uzrāpos uz ledus. Citi makšķernieki krastā smējās, neviens nepalīdzēja. Bija plus desmit grādu, taču nosalu kā prusaks.»

    Pat slimība Gunāru nespēj atturēt no makšķerēšanas kaislības. «Makšķerējot atpūšos, gūstu dvēselisku mieru.

    Mani neinteresē loms, svarīgs ir process, tāpēc atbalstu principu – ķer un atlaid!

    Nofotografējos ar izcilu eksemplāru un atlaižu, bet vakariņām aizvedu mājās vienu līdaciņu. Dzintra šoziem nesa manu urbi un kasti, bet es ar kruķiem kliboju viņai blakus. Izurbām divus caurumus un sēdējām. Esam kopā braukuši arī uz līdakām. 

    Pirms trijiem gadiem, atpūšoties pie Usmas ezera, spēlēju volejbolu, un nākamajā dienā ar Dzintru devāmies sēnēs. Salasījām baravikas, gailenes, un, izstaigājies pa mežu, sajutu sāpes mugurā. Vēlāk izrādījās, ka problēma ir kaulu locītavās, kur beidzies šķidrums un kauls berzējas pret kaulu. Nepieciešama gūžas endoprotēzes operācija. Jau trešo gadu dzīvoju sāpēs, pārvietojos ar kruķiem. Sieviņa pirms koncerta injicē tramadolu, un kāpju uz skatuves. Cilvēki saprot, ka nevaru paiet, – uzrāpjos uz bāra beņķa, spēlēju ģitāru un dziedu.  Esmu optimists. Pusi līdzekļu operācijai izdevies iekrāt, gada laikā savāksim pārējo. 

    Cilvēki ziedo desmit divdesmit latu, daļa līdzekļu protēzei šopavasar tika savākti manas dzīves piecdesmit piecu un mūziķa karjeras divdesmit gadu jubilejas koncertā. Andris Freidenfelds, Normunds Jakušonoks ar Rīgas Zelta saules kori, Viktors Zemgals, grupa Apvedceļš un citi muzikanti koncertā spēlēja bez maksas. Skaņas un gaismas operatori, skatuves strādnieki neņēma naudu. Meita Līga ar znotu palīdzēja noorganizēt koncertu. Tie ir cilvēki, ar kuriem patīkami komunicēt, viņi dara labu, bet arī zina: ja kādam būs grūti, es rīkošos tāpat. Kādreiz asara nobirst, atceroties tos cilvēkus, kas piedalījās jubilejas koncerta organizēšanā. 

    Viss, kas manā mūžā noticis, bijis labs, bet, kas nācis pēc tam, vēl labāks.

    Lai kaut ko iegūtu, kaut kas jāzaudē. Vienīgais, ko drusku nožēloju, – kur Dzintra bija agrāk? Viņa par mani rūpējas, jo pašlaik esmu diezgan nevarīgs. Drēbes man ir saliktas, Dzintra palīdz man saģērbties. Sievai Ogrē ir māja. Es uzcēlu pirti, meistars uzbūvēja labu krāsni. Brīvajā laikā ejam pirtī, cepam šašliku, uzspēlējam zolīti. Kopā ar Dzintru jūtos ļoti labi, esmu viņā iemīlējies. Mēs viens otram sakām: «Tu tikai nenomirsti pirmais!»» 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+