Rīga +12°C 
Ilgu laiku režisora un aktiera Ahileja papēdis bijis pigmenta plankums uz ķermeņa. To viņš savulaik centies slēpt. Šo pieredzi Artūrs pat iekļāvis izrādē Ričards.Nekā personīga. «Izrādē neveiksmīgās seksa ainiņas, kur Ričards vienmēr ir T kreklā, ir no manas pieredzes. Tagad esmu ticis tam pāri, un man žēl laika, ko esmu zaudējis, pievēršot tam uzmanību,» atzinās Dīcis.
«Nav svarīgi, ka tas ir tieši pleķis, – tas ir princips, kā kompleksi ietekmē tavu rīcību. Vai kā tu sevi attaisno ar to. Pleķis ir simbols. Tikpat labi tie varēja būt, nezinu, mati, kas atkāpjas, atļukušas ausis.
Tu šo problēmu prātā uzkāpini tā, ka vairs nevari normāli dzīvot,» uzskata aktieris.
«Cilvēki bieži arī ierobežo savu dzīvi simbolisku pleķu dēļ. Piemēram, nesen lasīju kādas sievietes pieredzi – viņa nekad nebija izjutusi orgasmu, jo mīlējoties nespēja atbrīvoties, kompleksojot par saviem apaļumiem. Līdz satika vīrieti, kurš sajūsminājās – kā man patīk tavs ķermenis! Es visu laiku gribu tevi ņurcīt, tu esi dievīga! Viņai šī apsēstība nokrita, un viss ir labi,» stāsta Artūrs.
«Katram jāatrod un jānovērtē, kas viņam ir, un jāsaprot sava unikālā laimes kombinācija, kuru tikai viņš var atrast. Var iedomāties, ka tas pleķis neļauj būt laimīgam. Bet tā nav,» pārliecinājies viņš. Artūrs gan nekad nav saskāries ar situāciju, kad šī atšķirības zīme būtu kā īpaši pamanīta vai uzsvērta. «Drīzāk, redzot, ka citiem tā nav, pats izdomāju, ka tas nav normāli, un pamazām tā kļuva par manu apsēstību. Tā kā pleķis bija noslēpjams, izvēlējos to slēpt, līdz sapratu, ka man tas traucē dzīvot. Tad es sāku pleķi rādīt,» tā viņš. «Vienā reizē nebēg prom, nākamajā – arī nekas traks nenotiek. Tad es sapratu: skaidrs, nav tik traki, bet mehānisms tik un tā saglabājās – ka labāk parādīt uzreiz.
Privātajā dzīvē man to izdevās pieņemt ātrāk, profesijā negāja tik viegli,
jo šķita, ka uz skatuves visam jābūt perfekti. Katru reizi, kad jāvelk nost krekls, tā es: «Režisor, man tev kaut kas jāparāda!» Un viņi: «Nu? Ā, smuki!» Vai ko tamlīdzīgu,» tā Artūrs.
