Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Kovboja cepures nenēsā
Raidījuma «Latvijas sirdsdziesma» aptaujā startējošo mūziķu vidējais vecums ir 45–55 gadi, savā jaunākajā numurā atklāj žurnāls «Privātā Dzīve».
«Zelta kniede», kurā spēlē divdesmitgadnieki, bija absolūts jaunums un lika sieviešu sirdīm pukstēt straujāk.
«Man ir 26 gadi, un esmu vecākais grupā,» smaidot atklāj grupas līderis Silvestrs Lorencs.
«Zelta kniede» izvēlējusies jauniešiem netipisko kantri virzienu «Tas lielā mērā saistīts ar to, ka ar šādu mūziku esam uzauguši, bērnībā daudz to dzirdējuši. Man pirmās asociācijas par mūziku ir grupa «Kaimiņi» un «Sestā jūdze». Manī šis stils tik ļoti iesakņojies, ka to spēlēt šķiet pašsaprotami,» skaidro Silvestrs.
Kantri mūziķi vairākumam asociējas ar kovboja zābakiem, izteiksmīgām jostām un cepurēm, bet «Zelta kniede» nepieturas pie šīs klišejas. «Pagaidām cepures un rūtainus kreklus vēl nesteidzam iegādāties. Cenšamies ieturēt vienkāršu, bet pieklājīgu stilu, lai klausītājiem uz mums ir patīkami skatīties.»
Sākumā dziedājuši angliski
Grupa savu darbību uzsāka pirms desmit gadiem, un sākotnēji tās nosaukums bija angļu valodā – «Golden Rivet». Puiši vēl bija vidusskolnieki, dziedāja angliski un spēlēja pankroku. «Toreiz svarīgākais bija, lai būtu skaļi, jo tie bija pusaudžu gadi. Taču šis projekts vienā brīdī apstājās. Pašķīrāmies. Pēc vidusskolas absolvēšanas aizbraucu gadu pastrādāt Norvēģijā, lai būtu starta kapitāls dzīvei,» atklāj mūziķis. Kad viņš atgriezās dzimtenē, puišiem pēkšņi nāca piedāvājums spēlēt Siguldas Valsts ģimnāzijas Ziemassvētku ballē.
«Nodomājām – vienreiz jau varam savākties un nospēlēt balli. Tas bija kā eksperiments. Sagatavojām vieglās mūzikas programmu, un mums par pārsteigumu cilvēkiem patika,» atminas Silvestrs. «Piedāvāju nomainīt grupas nosaukumu latviešu valodā, un mēs kļuvām par «Zelta kniedi». Drīz vien ierakstījām arī pirmo dziesmu latviešu valodā. Tā bija grupas «Kaimiņi» dziesmas «Bugi Vugi» kaverversija,» atminas viņš. Kad tā sāka skanēt Latvijas Radio 2, klausītāji puišus pamanīja, un grupa sāka uzstāties dažādos pasākumos. Taču īstu popularitāti un skatītāju mīlestību viņi iemantoja, kad ar dziesmu «Kas tu esi?» startēja «Latvijas sirdsdziesmā» un nokļuva lielajā finālā.
Vaicāts, kādēļ grupai dots tieši šāds nosaukums, Silvestrs atklāj: «Patiesībā tur nav nekā interesanta. Kad ar puišiem pirmo reizi satikāmies un sākām spēlēt, bija nepieciešams nosaukums. Ieraudzīju vienai klasesbiedrenei somiņu ar mazām zelta kniedītēm. Izdomāju, kāpēc gan mums nesaukties par «Zelta kniedi?» Tik vienkārši.»
Jauc ar Šimku
Silvestrs augumā padevies 201 centimetru garš, viņam ir caururbjoši dziļš skatiens, biezi mati un smaids, kura dēļ meitenes kūst. «Garā auguma dēļ gan man nākas uzklausīt komentārus: «Ko tu ņemies ar to ģitāru, ej taču spēlēt bumbu!» Jāatzīst, man tā skriešana un bumbas mētāšana neiet pie sirds,» atzīstas Silvestrs un piebilst – par sportu ģimenē atbildot māsa.
Savukārt par matiem, kas jau kļuvuši par Silvestra firmas zīmi, saka: «Man šausmīgi ātri aug mati. Tikko nogriezti, jau atkal pusgari. Kad eju pie savas frizierītes, saku: «Nogriez, lūdzu, iespējami īsus, lai tik ātri neataug.» Bet nelīdz,» smejas viņš.
«Frizūras dēļ mani nereti salīdzina ar pianistu Vestardu Šimku un dziedātāju Andreju Ērgli,» piebilst mūziķis.
Taču pamanījis, ka uz ielas viņā sāk saskatīt ne tikai šos mūziķus, bet arī atpazīt Silvestru pašu. «Jāsāk jau uzmanīties,» smejas viņš. Mūziķis gan nekad neatsaka pielūdzējiem kopbildi vai autogrāfu. «Ir patīkami, ka cilvēkiem mūsu mūzika patīk. Tas dod stimulu radīt arvien jaunas dziesmas, neapstāties pie sasniegtā.»
Grupā arī brālis
Silvestrs apguvis saksofona spēli Siguldas mūzikas skolā, bet grupā spēlē basģitāru. «Basģitāra ir proporcionāla manam augumam, to galvenokārt izvēlējos tādēļ, ka grupā nebija neviena, kas dzied. Spēlējot basģitāru, mute ir brīva un varu paralēli dziedāt. Vecākiem savulaik izteicu vēlmi, ka gribu iemācīties spēlēt basģitāru, un viņi to man uzdāvināja. Apguvu pašmācības ceļā,» atklāj Silvestrs. Arī saksofonu viņš nav pavisam nolicis malā, jo spēlē Siguldas Absolventu orķestrī.
Grupā «Zelta kniede» ir arī Silvestra jaunākais brālis Bruno Lorencs – buņģieris. «Kad ar draugiem sākām muzicēt, Bruno bija kādi desmit gadi. Kā jau bērnam, viņam bija savi untumi un ļoti nepatika mūsu mēģinājumi mājās. Teica, ka traucējot troksnis. Izmantojot iespēju, gribu pateikties kaimiņiem par sapratni, jo nedēļas vidū vairākas stundas māja tiešām rībēja. Tā kā Bruno mūzikas skolā apguva sitaminstrumentus, tad pievienojās mums un kļuva par neatņemamu grupas sastāvdaļu.»
Viņa sirds jau aizņemta…
Runājot par to, kāpēc tik ļoti patīk meitenēm, mūziķis mulst: «Ja tā tiešām ir, tad forši, bet apgalvot, ka meitenēm patīku, nevaru. Godīgi sakot, tam nepievēršu lielu uzmanību, lai gan redzu, ka «Zelta kniedes» galvenā auditorija ir sievietes.» Turklāt viņam jau ir pašam sava ģimene.
«Man ir mīļotā sieviete Monika, kopā audzinām meitiņu Adelīnu. Mana aizskatuves dzīve ir mierīga un kulturāla,» teic viņš. Monika uz solista pielūdzējām neesot greizsirdīga. «Vairāk viņu skumdina tas, ka gandrīz visas brīvdienas esmu prom. Kad citiem ir atpūta, mūziķiem sākas darbs. Darba specifika, ar ko jācenšas sadzīvot. Ar ģimeni kaut kur izrauties sanāk lielākoties pirmdienās,» stāsta mūziķis.
Silvestrs strādā arī nelielā ģimenes uzņēmumā, kurš nodarbojas ar auto rezerves daļu tirdzniecību.
Automašīnas ir arī viņa sirdslieta. «Vislabāk atpūšos, aizbraucot uz laukiem Mālpilī, kad varu viens savā nodabā pastrādāt ar koku vai «autiņiem». Esmu liels auto entuziasts. Ik pa laikam par prieku sev – un gluži pretēji manai mīļotajai – ir kāds projekta auto, ap kuru varu ķimerēties,» stāsta viņš.
Vieglā smagā mūzika
Lielākoties dziesmas komponē Silvestrs. «Jau kopš grupas pirmsākumiem mums ir skaidri noteikts, kā viss notiek. Tādi kā pamatlikumi. Viens no tiem – punktualitāte. Uz mēģinājumu jābūt laikā, lai kolēģiem nav jāgaida. Ar dziesmām ir tā – lai mēs nesāktu konfliktēt, vienkāršāk ir, ja dziesmas raksta viens,» skaidro mūziķis. Savukārt dziesmu tekstu autore ir Silvestra mamma Gundega Tabaka, kura pēc profesijas ir skolotāja.
«Zelta kniedei» nav menedžera un cilvēka, kas turētu rūpi par grupas naudas lietām. «Visu darām paši – organizējam, pieņemam pasūtījumus, uzstellējamies uz skatuves un pēc tam visu novācam. Kā mans vectēvs Einārs ir teicis – tā ir vieglā smagā mūzika. Jo tumbas un viss pārējais, kas pašiem jānes, ir ļoti smags.»
Vecāki pilnībā atbalsta dēlu Silvestra un Bruno aizraušanos ar mūziku. «Visa ģimene esam saauguši ar «Zelta kniedes» projektu. Tas mums kļuvis par dzīvesveidu. Ir iegriezts liels ritenis, un atliek tikai turēties tam līdzi. Lieliski apzinos, ka kaut kad tas apstāsies, bet, kamēr ir duka – jāstrādā!»
