Rīga +25°C 
Agita Putāne tur sarunājas klusējot
Uzņēmēja Agita Putāte par savas Dūrmuižas mājas terasi stāsta, ka jau pirms pieciem gadiem, kad sākusi celt māju, par vienu lietu nebija šaubu: pie mājas noteikti būs terase. «Man tā nekad nav šķitusi tikai koka platforma pie sienas. Terase ir mājas turpinājums. Tā ir robeža starp iekštelpām un dabu, vieta, kur abas tik dažādās pasaules nemanāmi saplūst.»
Agita gribējusi terasi tik lielu, lai var apsēsties ar rīta kafiju, nesteidzīgi paēst pusdienas, vakarā parunāties ar draugiem vai vienkārši pabūt klusumā. «Tā ir būvēta no lapegles dēļiem. Man patīk, kā gadu gaitā koks ir mainījies, iegūstot dabisku, sudrabaini pelēku toni. Tajā ir kaut kas ļoti patiess, jo nekas netiek slēpts – viss noveco kopā ar laiku,» filozofiski izsakās Agita.
Zālienu no terases atdala dekoratīva oļu josla. «Praktiski tā pasargā koku no saskares ar zemi un lieka mitruma. Taču man patīk arī vizuālais vieglums – oļi neaizaug, nav jāmaina, un, ja kāda zālīte tomēr izdomā tur iesakņoties, tas šķiet drīzāk dabas atgādinājums par tās neatlaidību, nevis problēma,» skaidro saimniece. Bieži viņa vienkārši apsēžas terasē un skatās apkārt.
«Vēroju, kā mainās gaisma, kā aug koki, kā pļava iekrāsojas, mainoties gadalaikiem.
Mūsdienās cilvēki nemitīgi kaut kur skrien, bet daba nekur nesteidzas. Tā māca pacietību un spēju pamanīt sīkumus,» pārliecināta uzņēmēja. «Īpašu prieku man sagādā čurkstītes. Katru vasaru tās zem jumta savij ligzdas, un terase piepildās ar čivināšanu un nepārtrauktu kustību. Reizēm šķiet, ka māja vasarā pieder ne tikai mums, bet arī viņām,» atklāj Agita.
Viņa stāsta, ka siltajos vasaras vakaros terase kļūst par satikšanās vietu. «Te vakariņojam, smejamies, strīdamies par lielām un mazām lietām, risinām pasaules problēmas un dažreiz vienkārši klusējam. Un arī klusums šeit šķiet pilnvērtīga saruna.» Agita secina – jo vairāk laika pavada laukos, jo vairāk saprot, ka terases vērtība nav tās izmērā, materiālos vai dizainā. «Tās lielākā vērtība ir iespēja uz brīdi apstāties. Pasēdēt starp māju un pasauli un atcerēties, ka dzīve patiesībā sastāv no maziem, klusiem mirkļiem. Un tieši tie bieži vien ir paši svarīgākie,» nosaka Putāne.
