Rīga +11°C 
KLAUSIES
Madliena un Dundaga
«Neaptverami, cik ātri gājuši gadi! Kad to kamolu patinu atpakaļ, bijis tik daudz spilgtu notikumu, kas notikuši pirms desmit, divdesmit, trīsdesmit gadiem, bet atsevišķus fragmentus tajos redzu tik spilgti, it kā tas būtu piedzīvots tikai vakar.
Nekad nebiju domājusi, ka dzīve paiet tik ātri.
Te tā vēl tikai sākas, te mācies skolā un rodas sapņi par to, ko darīsi, ko studēsi, domā, vai tevi kāds par sievu paņems, kur dzīvosi un kāda vispār mana dzīve būs… Un pēkšņi attopies, ka tā jau stipri pāri pusei…» Sandra aizdomājās. Šī saruna ar žurnālu IEVAS STĀSTI notika laikā, kad mainījās Sandras darba attiecības ar Latvijas Radio, viņa atzina – jādod vieta jaunajiem.
«Esmu Jūrmalas meitene, dzimusi Slokā, un uzskatu sevi par jūrmalnieci, lai gan Sloka ir viena no pēdējām Jūrmalas daļām un nekad nav bijusi elitāra, jo Slokā bija papīrfabrika, cementa rūpnīca, tur bija strādnieki, blakus jūra un zvejnieki. Mana mammiņa bija latviešu valodas un literatūras skolotāja, ļoti laba skolotāja. Jūrmalas 1. vidusskolā nostrādāja 57 gadus, brīnišķīgi sapratās ar bērniem. Viņai bija psihologa talants.
Arī man viņa bija skolotāja, no ceturtās līdz astotajai klasei mācīja latviešu valodu un literatūru un
vienmēr pret mani bija ļoti stingra, stingrāka, nekā pret visiem citiem.
Tas psiholoģiski bija ļoti pareizi, lai neviens neteiktu, ka skolotājas Ozoliņas meita tiek vieglāk cauri. Arī citi skolotāji pret mani bija stingri, bet es arī labi mācījos, dejoju, biju laba sportiste. Vislabāk man patika distanču slēpošana. Kauguri vēl nebija uzbūvēti, aiz Slokas sākās milzīgs meža masīvs, ideāla vieta slēpošanai.
Man ir laimējies piedzimt labā ģimenē labiem vecākiem. Tēvs visu mūžu nostrādāja uz dzelzceļa. Viņam bija ļoti atbildīgs amats – pārzināt un uzraudzīt visu ritošo sastāvu, lai vagonu riteņi būtu nevainojamā kārtībā. Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi, bet mums abām ar četrus gadus jaunāko māsu Daci, manu mazo māsiņu Dacīti, bija saulaina bērnība.
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
