Rīga +9°C 
Rakstīt palīdz disciplīna
Septembrī pie lasītājiem nonācis jau astotais Leldes Kovaļovas romāns psiholoģiskais trilleris Maksas sērotāja. Astoņas grāmatas astoņos gados – temps, kas liek jautāt, kur rodas ne tikai idejas, bet arī laiks tās pārvērst simtiem lappušu garos romānos. «Stāsti paši pie manis atnāk. Varoņi ierodas ar čemodāniem, apsēžas un neliek man mieru, kamēr neesmu uzrakstījusi, kas ar viņiem noticis,» žurnālam Privātā Dzīve stāsta Lelde.
Rakstniece nepiekrīt romantiskajam priekšstatam, ka jāsagaida īstais noskaņojums un tad vārdi paši sāk birt uz papīra. Viņas panākumu formula ir disciplīna. «Piekrītu rakstniekam Stīvenam Kingam, kas teicis: «Ja gribi kļūt par rakstnieku, pāri visam jādara divas lietas – daudz jālasa un daudz jāraksta.»
Nav jāgaida iedvesma. Jāraksta, jādzēš, tad atkal jāraksta un jārediģē,» saka rakstniece.
Pēdējos divus gadus rakstīt viņai palīdz taimeris. «Uzlieku to telefonā uz stundu vai divām un šajā laikā nedrīkstu pieskarties mobilajam, doties pie ledusskapja… Tikai rakstu. Tad paņemu piecu minūšu pauzi un atkal rakstu. Ikdienā daudz laika vienkārši nogrābstāmies ap telefoniem,» atzīst Lelde, kura Maksas sērotāju uzrakstījusi septiņos mēnešos.
Otra svarīga lieta ir veselīgs dzīvesveids. Lelde pilnībā atteikusies no alkohola, stabilu vietu viņas dzīvē ieņem arī sports. «Neticu, kad saka: nav laika vai spēka sportot. Varbūt ne katrs var ikdienā stundu vai pusotras pavadīt sporta zālē, bet piecas vai desmit minūtes pavingrot mājās var ikviens. Arī no tā ir jēga. Sākumā sevi jāpiespiež, pēc tam tas kļūst par ieradumu,» pārliecināta viņa.
Vīrs ir viņas stiprais plecs
To laiku, ko nepaņem darbs un sports, Lelde atvēl ģimenei – 10 gadus vecajam Danielam un vīram Vladam, ar kuru precējās pirms 12, bet kopā ir 16 gadu. Runājot par dzīvesbiedru, Lelde izceļ nevis viņa profesionālos sasniegumus, bet īpašības, ko gadu gaitā iemācījusies novērtēt. «Mums ir līdzīgas intereses un skatījums uz dzīvi, vērtībām un ģimeni. Arī milzīga cieņa vienam pret otru un laba humora izjūta. Neko neidealizējam. Vlads ir mans stiprais plecs, bet es – viņa,» nosaka Lelde.
Šī partnerība redzama arī pavisam ikdienišķās lietās. Mājas darbi viņu ģimenē nekad nav dalīti sieviešu un vīriešu pienākumos. Vlads gatavo ēst, rūpējas par māju, un, kad pasaulē nāca Daniels, bez minstināšanās mainīja dēlam autiņbiksītes. Ir gan vēl kāda vīra īpašība, kuru viņa pēc visiem kopā pavadītajiem gadiem novērtē īpaši.
«Viņš mazāk runā un vairāk dara.
Tagad sev apkārt, īpaši sociālajos tīklos, redzu tik daudz vīriešu, kuri runā, pamāca un kritizē, bet neko nedara. Tad es atviegloti nopūšos – paldies Dievam, mans Vlads ir darītājs,» tā Lelde.
Tikšanās ar draudzenēm nav katras nedēļas nogales rituāls
Rakstniece neslēpj – viņa nevarētu dzīvot šādā tempā, ja mēģinātu savā ikdienā ietilpināt pilnīgi visu. Piemēram, televizoru viņa skatās minimāli. «Rūpīgi izvēlos, ko skatīties, jo saprotu: laiku, ko katru vakaru pavadītu pie seriāliem, labāk veltu dēlam. Vienmēr, ja kaut ko grib, no kaut kā arī ir jāatsakās,» atzīst Lelde, uzsverot, ka ar vīru reizi mēnesī tomēr cenšoties aiziet uz randiņu kino.
Viņu ģimenē ielūgumi uz saviesīgiem pasākumiem bieži paliek neizmantoti, un tikšanās ar draudzenēm nav katras nedēļas nogales rituāls. Ir gan arī kaut kas tāds, ko viņa pēdējā laikā darba dēļ vairs neziedo. Tas ir miegs. «Esmu sapratusi, cik svarīgi man ir izgulēties. Septiņas astoņas stundas – tā man ir nepieciešamība,» pavēsta Lelde.
