Rīga +17°C 
Par Elīnas Bušmanes pāragro nāvi pavēstīja Latvijas Dizaineru savienība. «Ar dziļām skumjām atvadāmies no Latvijas dizaineres, pedagoģes un Latvijas Dizaineru savienības biedres Elīnas Bušmanes,» teikts paziņojumā.
Elīnas ģimene aicina draugus, kolēģus un visus, kam viņa bijusi mīļa un tuva, atvadīties no dizaineres 2. oktobrī pulksten 12 Katlakalna kapos. Elīna vēlējusies gaišas atvadas, tāpēc ģimene aicina šajā dienā izvēlēties gaišu apģērbu.
Elīnas mīļākā krāsa bija dzeltena.
Elīna Bušmane bija dizaina uzņēmuma Design Elevator un izdevēja Kano Editions līdzdibinātāja. Viņa ieguvusi bakalaura grādu vides mākslā Latvijas Mākslas akadēmijā, bet maģistra grādu dizainā un radošajā ilgtspējā – Aalto Universitātē Somijā. Divdesmit gadus Bušmane darbojās grafiskā, interjera, produktu un stratēģiskā dizaina jomās, kā arī bija pedagoģe
Bušmanes profesionālā darbība sniedzās daudz tālāk par atsevišķiem dizaina projektiem. Viņa mācīja, dalījās zināšanās, atbalstīja jaunos dizainerus un palīdzēja dizaina domāšanu ienest arī publiskajā pārvaldē, tostarp līdzdarbojoties Valsts kancelejas Inovācijas laboratorijas darbā.
«Elīna. Fasilitatore, dizainere, pasniedzēja, kolēģe. Tik daudz kas. Un tik daudz kas vēl varēja būt,» atvadoties no viņas, paudusi Valsts kancelejas Inovācijas laboratorija.
Elīnas ilggadējais kolēģis un sadarbības partneris, dizainers Šarls Burjē, atvadoties no viņas, uzsvēris, ka Elīnas veikums paliks arī ļoti taustāmā veidā – viņas radītajās mēbelēs un priekšmetos, kas turpinās dzīvot cilvēku mājās un publiskajā telpā.
«Mums viņas ļoti pietrūks. Elīna turpinās mūs iedvesmot ar savu prasīgumu, precizitāti un radošumu,»
viņš paudis Latvijas Dizaineru savienībai.
Šā gada 23. martā pati dizainere savā Instagram profilā atklāja, ka viņu skārusi nopietna slimība. Toreiz viņa dalījās personiskās pārdomās par to, kā runāt ar cilvēku, kurš saskāries ar smagu un ilgstoši ārstējamu slimību. «Ieklausies otrā, izrādi empātiju. Apstiprini dzirdēto, sakot «Es Tevi dzirdu», «Es saprotu, ka jūties…», «Dzirdu Tavas sāpes…»,» rakstīja Elīna.
Viņa aicināja neaprobežoties ar vispārīgu piedāvājumu palīdzēt, bet piedāvāt ko konkrētu – izņemt bērnu no dārziņa, palīdzēt iepirkties vai dārza darbos, aizvest pie ārsta, doties kopīgā pastaigā, aizlūgt par izveseļošanos vai kopā aiziet uz baznīcu.
Elīna uzskaitīja arī lietas, kuras cilvēkam, kas cīnās ar smagu slimību, nevajadzētu teikt vai jautāt. Viņa mudināja nesteigties ar pamācībām par to, kā vajadzējis dzīvot un ko varējis darīt, lai nesaslimtu, neuzspiest savus priekšstatus par ārstēšanos un nejautāt, cik laika cilvēkam atlicis dzīvot. Tāpat nevajadzētu vaicāt, ko saslimušais savā dzīvē būtu darījis citādi, lai nesaslimtu, vai ko viņš mainītu, ja varētu sākt dzīvi no jauna, dusmoties, ja viņš uzreiz neatbild uz telefona zvaniem, vai mudināt uz pārgalvībām ar pamatojumu, ka «dzīvojam taču vienreiz».
Savu personisko vēstījumu Elīna noslēdza ar vārdiem, kas tagad skan īpaši skaudri: «Un vēl – ja Tev šis cilvēks rūp, pasaki to. Saslimušajiem ir «labās dienas», kad ir spēks atbildēt uz ziņām. Rūpes un labi vārdi nekad netraucē.»
Uzmanības centrā
Dizainere
