Rīga +18°C 
Komponists Ģederts Ramans sacerējis deviņas simfonijas – tikpat, cik Bēthovens. Atšķirībā no vācu ģēnija viņš bija mīlošs ģimenes galva. vispirms ieguva agronoma izglītību un tikai pēc tam saprata, ka viņa aicinājums ir mūzika.
Meita Kristīne atceras, ka pirmsskolas laikā bieži ciemojusies pie tēta Komponistu savienībā, kas tolaik atradās Benjamiņu namā. Tur trešajā stāvā tēvam bija liels kabinets ar čīkstošu parketu, īpaši smaržojošām telpām un iespēju satikt interesantus cilvēkus. Kristīnes desmit gadus vecākā māsa Ilze tēvu raksturo kā izdomas bagātu, atjautīgu, pat nedaudz avantūristisku cilvēku.
Ramans arī kā Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdētājs regulāri devās uz Maskavu. Reiz braucis ar vecāko meitu, un sieva lūgusi nopirkt jaunu rokassomiņu, jo, kā zināms, tolaik deficīta preces vispirms nonāca PSRS galvaspilsētas veikalos.
Lielajā universālveikalā Ramans galantērijas nodaļā lauzītā krievu valodā uzdevies par vācu tūristu, kas vēlas sievai aizvest vislabāko rokassomiņu. Apstulbušās pārdevējas metušās pie nodaļas vadītājas, un pēc laika
komponists ar triumfu sejā un pirkumu padusē atgriezies pie meitas, kuru iepriekš nostādījis maliņā un piekodinājis, lai cieš klusu.
Sievu, simpātisko pianisti Laimu Langmani, kas nevarēja sūdzēties par pielūdzēju trūkumu, Ramans sastapa Mediņskolā. «Mamma vispirms pamanījusi tēta melnās uzacis, kaut kā viņš mācēja viņu savaldzināt. Tētim pirms tam visādi zaķi vēstulītes rakstīja, uz randiņiem aicināja, bet viņam ģimene bija svēta lieta. Mamma bija vienīgā, jo tētis bija piedzīvojis, kā ir augt šķirtā ģimenē, un nekad to nenodarītu saviem bērniem,» uzsver meitas.
Ilze, kas bērnībā bijusi raksturā temperamentīga, sešu gadu vecumā reiz sviedusi tētim ar kurpi par to, ka viņš no Maskavas nebija atvedis tādus apavus, par kādiem viņa sapņojusi.
«Nevienu asu vārdu no tēva neesmu dzirdējusi,
bet tad, kad viņš sāka runāt tādā akmens balsī, tad tās bija patiesas šausmas, daudz labāk iedarbojās nekā aurošana,» atminas meita.
Ramana estrādes skaņdarbi un dziesmas latviešu klausītāju sirdis saviļņoja vēl pirms Raimonda Paula ēras. Populārākā no tām bijusi Margaritas Vilcānes izpildītā Man šodien 18 gadu. Pēc meitu sacītā, pats to necik augstu nav vērtējis, vēlīnos gados pat nosaucis par kauna traipu. «Mēs nekad nedziedājām pie galda. Man kopš bērna kājas un līdz šim pumpas uzmetas no galda dziesmām – kopš bērnības iepotēts, ka šlāgeri nav laba mūzika,» uzsver Ilze.
Ramans bija pirmais no latviešu skaņražiem, kas Latvijā džeza elementus sekmīgi integrēja simfoniskajā mūzikā, sacerot koncertu saksofonam, stīgu orķestrim, klavierēm un timpāniem. Abām meitām viens no mīļākajiem tēva skaņdarbiem ir Concerto leggiero deviņiem džeza mūziķiem un stīgu orķestrim, kas sacerēts 1970. gadā, drīz pēc tam, kad Rīgas Operetes teātrī uzvesta Ramana estrādes hiperbola Sālsmaize Kartupeļu ielā. Recenzijās tās mūzika raksturota kā humoristiska, optimizējoša, deju ritmiem piesātināta, fonā skanot simfodžeza orķestrim. Skaņu ieraksti tika miksēti ar dzīvo priekšnesumu.
«Atceros, kad tētim bija autorkoncerti Lielajā ģildē, tas bija brīnišķīgi. Viss notika bez piespiešanas – tev jāiet, un viss! Klausīties tēta mūziku bija pašsaprotami,» uzsver Kristīne. «Pēc Mūzikas dienu koncertiem mums mājās bija puķu vannas, narcišu jūra, kā jau pavasarī. Reiz braucu tētim līdzi, nakšņojām viesnīcā, mūzika skanēja visapkārt.»
Jaunībā komponists daudz filmēja – ģimeni, ceļojumus, pats filmas arī montēja. Ilze atceras, ka reiz tēvs ķēries pie animācijas filmas, kurā kādā kadrā attēlota braucoša automašīna – pa caurumu zīmējumā mamma pūtusi cigarešu dūmus, bet tētis filmējis. Arī ar pārējo tehniku Ģederts bija uz tu. Ja kaimiņiem pazuda elektrība, tie skrēja pie Ģederta prasīt palīdzību. «Viņš mierīgi varēja salabot ne tikai radio, bet arī pletīzeri. Prata rīkoties ar skrūvgriezi un lodāmuru, rokas auga no īstās vietas,» vērtē Ilze.
