Rīga +13°C 
Rihards Pīks taisaulē devās 7. septembrī 84 gadu vecumā. Pēc 43 kopā nodzīvotiem gadiem Sarmītei nu jāmācās dzīvot pasaulē, kurā viņas vīra vairs nav. Viņas jaunākais ieraksts sociālajā saziņas vietnē Facebook nav tikai par sērām pēc mīļa cilvēka. Tas ir par sajūtu, ko piedzīvo cilvēks, kad vienā mirklī mainās visa līdzšinējā dzīve.
«Plāniem, kurus biji atlikusi uz kaut kad vēlāk, pēkšņi vairs nav nozīmes.
Sarunas, kuras, kā domāji, notiks rīt, tā arī nekad nenotiks. Vārdi, ko visu laiku gribēji pateikt, paliks nepateikti. Un apskāvieni, par kuriem šķita, ka tie vienmēr būs pieejami … kļūst par atmiņām. Kad nomirst vīrs, pat vismazākās lietas kļūst citādas,» raksta Sarmīte. Viņa raksta, ka līdz ar vīra nāvi pazūd ne tikai cilvēks, ar kuru dalīta māja, bet arī ikdiena, plāni, sarunas un neskaitāmi mazi ieradumi, kas gadu gaitā kļuvuši par pašsaprotamu dzīves daļu. «Gulta pēkšņi šķiet pārāk liela. Mājās iestājas nepanesams klusums.
Viņa krēsls paliek savā ierastajā vietā, bet viņš tajā vairs nesēž. Viņa tējas krūze joprojām stāv skapītī, bet neviens pēc tās vairs nesniedzas,»
savās pārdomās dalās Sarmīte. Tieši šīs mazās lietas, nevis tikai lielie dzīves notikumi, pēc viņas sacītā visvairāk atgādina par zaudējumu.
Riharda un Sarmītes Pīku laulība bija viena no ilgākajām un saskanīgākajām sabiedrībā zināmo pāru savienībām. 2023. gada decembrī viņi nosvinēja laulības 40. gadadienu, bet vēl 2024. gadā abi publiski stāstīja par savu kopdzīvi, kurā bija gan romantika, gan strīdi, gan spēja atkal atrast kopīgu valodu.
Viņu attiecību stāsts sākās vēl pirms laulībām. Rihards un Sarmīte iepazinās Rīgas Kinostudijā 1983. gada 5. maijā. Rihards vēlāk pat atcerējās precīzu laiku – pulksten 14.
Pērn Sarmīte par abu attiecībām stāstīja ar sev raksturīgo humoru, bet aiz jokiem bija skaidri jūtama dziļa pieķeršanās. Šā gada pavasarī, kad Rihards smagi slimoja, viņa atzinās, ka abi pēdējos gados gandrīz nemaz nešķīrās un viņai ļoti grūti pat iedomāties dzīvi bez viņa. Nu, dzīve ir mainījusies.
Sarmīte raksta, ka sēras nav tikai ilgas pēc cilvēka. Tās ir ilgas pēc kopīgās ikdienas – pazīstamās balss, skatiena, kuram nevajadzēja vārdus, vienkāršā jautājuma «Vai esi paēdusi?» un mierinošajiem «Nesatraucies, es par to parūpēšos». Viņa arī atzīst – pēc vīra aiziešanas daļa no viņas ir mainījusies uz visiem laikiem. Ne tāpēc, ka viņa vairs nebūtu tā pati Sarmīte, bet tāpēc, ka vairs nevar pastāvēt tā Sarmītes versija, kas bija kopā ar Rihardu.
Sarmītes šodienas ierakstā ir arī ļoti personisks atgādinājums tiem, kuriem mīļais cilvēks vēl ir līdzās – neskopoties ar labiem un mīļiem vārdiem.
«Ja tavs vīrs šodien ir tev līdzās, negaidi īpašu gadījumu. Apskauj viņu. Pasaki, ka mīli viņu.
Pasēdi viņam blakus mazliet ilgāk. Piedod sīkumus. Kad vien vari, noliec malā savu lepnumu. Pasaki vārdus, kurus esi atlikusi uz vēlāku laiku. Jo mēs visi dzīvojam tā, it kā rītdiena būtu garantēta. Taču dažkārt tā rītdiena, uz kuru ir tik pašsaprotami paļauties… var kļūt par atmiņām. Un kādu dienu tev blakus esošais cilvēks var vairs nebūt, lai uzklausītu vārdus, kurus, kā šķita, vēl paspēsi viņam pateikt.»
