Dzejas bacilis
Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta Dumpjos. Šīs mājas gan viņš nekad nav saucis par savējām, jo katros jurģos kalpu ģimenei nācies pārcelties uz citu dzīvesvietu. Dzejnieks raksta: «Nepagūsti pierast, kad jau atkal esi ceļa jūtīs. Tā nu man par dzimto pusi, vismīļāko vietu Latvijā, kļuva vesels novads, kur nācu pasaulē, pirmo reizi ieraudzīju mazītiņu, bet tolaik milzīgu pasauli, mācījos un iemācījos zemes un visa uz tā mītošā valodu.»
Ojārs agri pats iemācījies lasīt un rakstīt, zinājis no galvas visu dziesmu vārdus no ģimenes dziesmu klades un jau no trīs gadu vecuma pieaugušajiem dziedājis līdz.
Dzeja ir vārdiska mūzika – viņš sev vēlāk formulēs.
Būdams apdāvināts zēns, Trapenes pamatskolā uzreiz uzņemts 2. klasē. Latvijā ienākot krievu armijai, Ojāra tēvs Oto strādājis izpildkomitejā, bet, mainoties varai, arestēts. Vācieši viņu atbrīvojuši no cietuma 1942. gadā. Oto ilgi nav varējis atrast darbu, ģimene dzīvojusi trūkumā, un Ojārs vairākus mēnešus nav varējis apmeklēt skolu. Pēc kara vecāki strādāja kolhozā. Berta Vāciete teikusi: «Esmu reizēm domājusi, kur Ojāram rodas tie dzejoļi, kas cilvēkiem izrādās vajadzīgi. Man visvairāk liekas – no trūkuma un grūtuma, kas piedzīvots. Dzīvē tā ir bijis – ne izsacīt.»
Ar dzejas bacili Ojārs saslimis Gaujienas vidusskolā, kur mācījās no 1948. līdz 1952. gadam. «Ojārs skolā bija ļoti pamanāms,» atceras Ojāra Vācieša skolas biedrene Dzintra Račevska.
«Viņš bija skaistulis, ar gaišiem, kupliem matiem.
Ojārs visu laiku bija kustībā, visu darīja strauji un ātri. Šķita, ka viņā ir urdzošs avotiņš, kas laužas uz āru. Ap viņu vienmēr bija pulciņš skolēnu. Mums, mazākajiem, likās, ka viņš vienmēr strīdas ar kādu. Skolēnu žargonā runājot, pat bija diezgan lecīgs, bet ne pret mums, mazākajiem. Ojāram domas steidzās ātrāk par vārdiem, viņš nespēja tās uzreiz noformulēt, taču gribēja pārliecināt citus, jo viss viņu interesēja, par visu viņam bija savs redzējums. Ar Ojāru Vācieti mūsu skolā ienāca dzejas bacilis, kas joprojām nav izslimots. Dzejas gars skolā valda aizvien. Ojārs rakstīja dzejoļus, gribēja izpausties, viņam bija nepieciešama publikas uzmanība, tāpēc viņš uzstājās visos skolas sarīkojumos. Ojārs skaisti runāja, dziedāja, zīmēja, aizrāvās ar sportu. Skolas jauno autoru vakari sākās ar Ojāra atnākšanu, iznāca arī literārais žurnāls Gauja, kurā pārsvarā bija viņa dzejoļi.»
Pirmo Ojāra Vācieša dzejoli Traktorists publicēja 1950. gadā, jau pēc gada nākamo dzejnieku aicināja uz jauno autoru dzejas lasījumu Rīgā, bet pirmais krājums Tālu ceļu vējš iznāca 1956. gadā.
Lasi
trīs mēnešus
→

abonents?
Ienākt portālā








































































































































































